Kad Latvija atguva neatkarību arī laukos sākās pārmaiņas.Drosmīgākie,tā saucamie “Breša zemnieki”,nebija nobijušies no aizvešanas uz “Sibīriju” un jau strādāja uz viņiem iedotās zemes cits veiksmīgāk, cits ne visai veiksmīgi.Arī pārējie “paši sev kalpot gribošie” saņēma dūšu un pieprasīja zemi ap savām ēkam saimnieciskai darbībai un sāka strādāt.
Tad pienāca laiks, kad “likvidēja” kolhozus un padomju saimniecības, to īpašumu sadalot pajās (vai akcijās).Te nu bija pirmā “ŪDENS IZLIEŠANA”. Tā vietā lai apvienotos un saglabātu kā kopēju īpašumu (saliekot kopā attiecīgā daudzuma pajas vai akcijas) atdalot no lielsaimniecības remontdarbnīcas, traktorus, automašīnas un citu tehniku un izveidotu “Remonta un tehnisko pakalpojumu kooperatīvu” katrs gribēja sev traktoru, bet ja neiznāk traktors, tad vismaz “tā riteni” nedomājot nemaz par augsnes apstrādes un citu tehniku.
Tas pats bija arī ar graudu pirmsapstrādes cehiem (tautas valodā kaltēm) un citiem ražošanas objektiem, kurus visbiežak privatizēja to vadītāji, uzpērkot par “smiekla naudu “pajas no gados vecākiem cilvēkiem.
Tajā laikā Rietumvalstu, Skandināvijas un pat Amerikas konsultanti mums jautāja: “KĀPĒC JŪS GRAUJIET TO,KAS JUMS JAU IR UZCELTS?”
Bet mūsu starpā bija “gudrīši” kam bija izdevīgi “ieborēt” tautai, sevišķi laukos, to, ka “KOOPERĀCIJA”ir trakāka par kolhozu, jo viņiem tas deva iespēju labi iedzīvoties uz “Muļķu zemes” tautas rēķina.
Es tajā laikā, runājot ar cilvēkiem, mēdzu jokot: “Kolhozs bija kooperācijas parodija, kur īpašumu atņēma un par to neko nesamaksāja atšķirībā no īstas kooperācijas, kur īpašumu iegulda brīvprātīgi par to saņemot attiecīgu peļņas daļu atkarībā no ieguldījuma lieluma“.
Nākošais etaps bija lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācija. Šeit lielu lomu pa sliktu ražotājiem (zemniekiem) nospēlēja novēlotā likuma par kooperatīvu tai skaitā piensaimieku kooperatīvu paraugstatūtiem pieņemšana, kā arī visādi citādi ierobežojumi, kas daudziem zemniekiem liedza iespēju piedalīties šaja procesā.
Tākā pašreiz vissmagāk ir piena ražotājiem, tad pievērsīšos Rīgas piena kombināta privatizēšanai.
Pirms sākšu šo procesu aprakstīt gribu atzīmēt, ka RPK piederēja pienotavas, kurās varēja ražot sieru, sviestu, biezpienu un cita veida produkciju un tās atradās visā Latvijā. Atjaunojot piensaimnieku kooperatīvus tās un viņām piederošās savāktuves pārgāja šo kooperatīvu īpašumā un viņu darbība bija atkarīga no šo kooperatīvu gribas.Vaina daudzām neveiksmēm bija tā ka par šo kooperatīvu priekšsēdētājiem tauta ievēlēja šo pienotavu un krējotavu vadītājus, bet daudzi no tiem rīkojās (maigi izsakoties)nerēķinoties ar kooperatīvu statūtu prasībam.
Otrā “ŪDENS IZLIEŠANA” un “UZKĀPŠANA UZ GRĀBEKĻA”
ar sitiena pa pieri saņemšanu vēlāk,kad jāsāk mācīties no kļūdām.
Privatizējot Rīgas Piena Kombinātu pēc lielām pārrunām nonāca pie galīgā lēmuma, ka katram pagastam, kura zemnieki (ieskaitīja arī kolhozu nodoto) nodeva pienu RPK pienākas nodotā piena daudzumam atbilstošs akciju skaits, kuras var iegādāties uz nomaksu, nomaksājot 5 gadu laikā,
Akciju nominālvērtība vēl tagad ir un bija arī tad 50 lati. Akcijas cena bija 12,5 lati tiem, kuriem pēc RPK privatizācijas nebija ne pienotavas ne krējotavas un 25 lati tiem,kuri tās pārņēma.1/4 daļu no akciju cenas varēja samaksāt ar sertifikātiem .Neizpirktas palika ap 42% akcijas. Ja zemnieki būtu izpirkuši visas akcijas,tad vadoties no nodotā piena daudzuma, tikai Rīgas rajona zemniekiem vien piederētu gandrīz 1/2 no RPK,bet ar to jau arī muļķības nebeidzās, jo vēlāk daudzi šis akcijas pārdeva par 9-10 latiem,kas sastāda tikai 1/5 daļu no to nominālvērtības.
Pašreiz esošie piensaimnieku kooperatīvi sāk domāt par savu pārstrādi. Ideja ir laba,bet par noželu ļoti dārga.Var jau iegādāties kādu “paputējušu” vai uz bankrota robežas esošu pienotavu vai siera ražotni pielāgot to šodienas ražotnes prasībām (bet tas būs dārgi gan pārbūves,gan ražošanas izmaksu ziņā), bet vislabāk ,manuprāt, būtu censties atgūt “vējā palaistās” RĪGAS PIENA KOMBINĀTA akcijas, jo RPK pa šiem gadiem ir modernizējies atbilstoši visām ES prasībām.
Protams arī šis ceļš ir “ērkšķains”(lasi dārgs), jo akcijas cena vairs nebūs 1/2 vai 1/4 daļa no tās nominālvērtības.
Vēl viena lieta, kas jāatcerās, ir spēja iesaistīties “Pasaules tirgū” kur ir vajadzīgi lieli un regulāri apjomi.Mazas ražotnes to nodrošināt nevar un tad tām būs ne tikai jāapvienojās, bet jau tagad jasāk meklēt sadarbības iespējas ar Rīgas PK, kuram ir atpazīstamība pasaules tirgū, lai varētu apvienot savu produkciju šim tirgum vajadzīgajos apjomos.
Vēl nedaudz par pašreizējo piensaimnieku kooperatīvu darbību. Šo kooperatīvu vadība ir izvēlējusies vieglāko ceļu - pārdot nepārstrādātu svaigpienu citas ar mums konkurējošas valsts piena pārstrādes uzņēmumiem. Pirms sākt šadu darbību vajadzēja izvērtēt vai tas ir izdevīgi ne tikai viņiem pašiem, bet arī valstij kopumā un izdiskutēt par to ar Latvijā esošajiem piena pārstrādes uzņēmumiem.
Esmu pārliecināts, ka vienošanās par svaigpiena iepirkuma cenām būtu atrasta. Arī mūsu pašu piena kombinātu pārstrādes jauda būtu izmantota pilnīgāk, kas ļautu samazināt piena produktu ražošanas izmaksas.
Eksportēt produkciju ar zemu pievienoto vērtību vai bez tās (svaigpienu) no ekonomiskā viedokļa ir neizdevīgi tam, kurš to pārdod , bet izdevīgi tam, kurš to pērk. Par to kooperatīvi dzenoties pēc ātras peļņas ir aizmirsuši. Viņi ir aizmirsuši, ka”lej ūdeni” uz Latvijas piena kombinātu “KONKURENTU dzirnavām”.Tāpat viņi nesaprot vai negrib saprast to, ka Lietuvā pašu zemniekiem par tādas pašas kvalitātes pienu maksā mazāk un iestāsta, ka Latvijā ražo kvalitatīvāku pienu.
Cik man zināms,tad šādam nepārstrādāta piena eksportam no Latvijas uz Lietuvu ,“Maximi”un citas Lietuvas uzņēmējiem piederošas tirdzniecības uzņēmumu ķēdes arī ir ieinteresētas, jo nav jākonvertē LATI uz LITIEM, maksājot par Latvijā ievesto Lietuvas piena kombinātu produkciju atbilstoši summai, ko šiem Lietuvas PK būtu jākonvertē no LITIEM uz LATIEM par Latvijā iepirkto nepārstrādāto svaigpienu.
Arī šis darījums pie tā naudas apgrozījuma dod mūsu kaimiņiem zināmu peļņu.
Tādas nu ir viena “Lauku veča”, kurš ir iekšā šaja “katlā”, ko sauc par piena ražošanu, pārstrādi un realizaciju (ar dažiem pārtraukumiem) no”bērna kājas”,domas. Mans uzskats ir,ka šie piensaimnieku kooperatīvi nepieliek eksportētajam pienam nekādu pievienoto vērtību un te nu rodās jautājums vai viņi ir tiesīgi saņemt par savu darbību Valsts subsīdijas.
Citādi domāt nevienam nav liegts, bet var prasīt atbildību no Valsts vai Zemkopības ministra par šādām pašu izdarībām, kas grauj Latvijas piena pārstrādi un līdz ar to arī piena lopkopību.
Ar cieņu un savu kā mazā RPK akcionāra izpratni
Z/S “Cirtas” pārvaldnieks Jānis Dzelzkalējs
Bloga īpašnieka komentārs
Raksta autors ir tipiskas zemnieku saimniecības īpašnieks, kura ražo pienu un cūkgaļu. Augkopības produkcija galvenokārt tiek izlietota lopbarības sagatavošanai. Gribētos papildināt raksta autoru ar nelielu ieskatu kooperācijas vēsturē. Pirmie kooperatīvi Latvijā tika nodibināti jau 19.gadsimta sākumā. Pirmās brīvvalsts laikos to skaits ievērojami pieauga un tie apvienojās lauksaimnieku centrālbiedrībā, kura pēc K.Ulmaņa kārtības ieviešanas tika pārveidota par Lauksaiomniecības kameru. Valstij tai laikā piederēja gan sviesta, gan bekona, gan linu eksporta monopols. Pagastu līmenī koooperatīvi protams bija neatkarīgi. Mežotnes pagastā pirms kara bija lauksaimnieku biedrība, tehnikas koplietošanas kooperatīvs,savstarpējās apdrošināšanas biedrība, piensaimnieku biedrība, patērētāju biedrība, krājaizdevu biedrība. Tātad toreiz jau pagasta līmenī pastāvēja ķēdīte: ražošana -> pārstrāde -> realizācija plus vēl savas "minibankas" - krājaizdevu sabiedrības. Toreizējo Latvijas pieredzi apguva Zviedrija un tāpēc tajā ir lieliski organizēta zemnieku pašpārvalde un kooperācija. Zviedrijas zemniekiem pieder ne tikai sava zeme, bet arī pārstrādes uzņēmumi, bankas, apdrošināšanas sabiedrības un pats galvenais realizācija. 2006.gadā biju iegājis vairākos Zviedrijas LRF (Fermeru federācias) piederošos lielveikalos. Tāpēc un arī lielāku ES maksājumu dēļ Zviedrijas fermeriem nav jārisina tās problēmas, par kurām raksta J.Dzelzkalējs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru