Esmu vairākkārtīgi pārliecinājies, ka daudzi mūsu topošā Bauskas novada lauksaimnieki nav pat dzirdējuši par rajona lauksaimnieku apvienības (RLA) pastāvēšanu. Savulaik Līduma klubā notika regulāras lauksaimnieku tikšanās ar dažāda ranga politiķiem un zemkopības ministriem. Tajās piedalījās līdz diviem simtiem zemnieku. Tai pat laikā Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Bauskas novadā vien ir 2980 lauku saimniecību. Esošā Bauskas rajona mērogos vēl krietni vairāk. Tātad lielākas daļas, jo sevišķi, mazo saimniecību intereses RLA netiek pārstāvētas.
Bauskas kā arī daudzu citu RLA biroji tiek uzturēti par Zemkopības ministrijas līdzekļiem. Neapšaubāmi, tas nozīmē to, ka ministrija un tās vadītāji netiks kritizēti, jo kurš gan suns kodīs savam saimniekam. Kā nokļūt pie taisnīgas un visaptverošas lauksaimnieku pašpārvaldes?
Ir tikai viena atbilde: Tā ir vertikālā un horizontālā kooperācija.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot ne tikai naturālo saimniecību pārstāvji, bet arī daudzi lielsaimnieki, kuri Zviedrijas zemnieku kooperācijai piederojošajās bankās ir paņēmuši lielus kredītus savu saimniecību modernizācijai. Un tad pēkšņi izrādās, ka nevienam nav vajadzīgs mūsu piens, graudi, kartupeļi, olas un cita l/s produkcija. Vai mēs vienmēr esam bijuši tik dumji? Nē – to lieliski apliecina pirmskara pieredze, jo sevišķi Kārļa Ulmaņa Latvijas sociālisma laiks.
Ap 1939.gadu Latvijā bija ap 300 lauku kredītsabiedrības ar kopējo biedru skaitu 140 tūkstoši biedru. 200 patērētāju biedrībās sastāvēja 40 tūkstoši biedru. 240 piensaimnieku biedrības apvienoja 20 tūkstošus piensaimniekus. 500 lauku savstarpējās apdrošināšanās biedrības sastāvēja 200 tūkstoši biedru. Vēl bija virkne cita veida kooperatīvo veidojumu – mājturības, lauksaimnieku, meliorācijas, izglītības u.c.
Ar visu to var iepazīties lieliskajā Jāņa Kučinska darbā KOOPERĀCIJAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ UN PASAULĒ (vēsture, filozofija, teorija, perspektīvākie attīstības virzieni) 2004. gads http://www.aisbergs.lv/?p=6542 . Jāatzīmē, ka pastarpināti zemniekiem toreiz piederēja arī Rīgas centrāltirgus. Šodien uz to pretendē gan Artūra Maltas nodibinātā Lauksaimniecības kamera, gan Ivara Strautiņa „Turība”.
Ja zemnieku sabiedriskā darbība kļūs politiski neitrāla un neatkarīga, tad ir visas cerības atgūt lauksaimnieku valdījumā ne tikai Rīgas centrāltirgu, bet arī gatavu Turības veikalu ķēdi. Nākošam solim ir jābūt savas „banku” sistēmas izveidei nodibinot visos 109 novados krājaizdevu sabiedrības. Kad lauksaimnieku organizācija būs nostiprinājusies, tad varētu dibināt savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē. Tas dotu iespējas ievērojami samazināt KASKO un OCTA izmaksas.
Manuprāt spēcīgu impulsu un, jo sevišķi nomaļajos Latvijas novados dotu novadu pašvaldību daļēji subsidēta lauksaimnieku biedrību izveide. Kā to realizēt?
Ar vietējo novada domju (Pašvaldību savienības) un politisko partiju līdzdalību panākt tādas izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes obligāti būtu vienas no lauksaimnieku biedrību dibinātājām. Topošie domnieki varētu šīs izmaiņas ierakstīt savās priekšvēlēšanu programmās vēl pirms Saeima tās pieņemtu likumdošanas kārtībā.
Panākt izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes, maksātu biedru naudas lauksaimnieku biedrībās kā noteikta % (10 – 20) atskaitījumu no zemes nodokļa par zemi. Atskaitījuma % lielumu noteikt ar MK izstrādātiem normatīviem. Lai pašvaldībām nesamazinātos nodokļu ieņēmumi priekš citām vajadzībām varētu par šādu pat % daļu palielināt zemes nodokli. Pirms likumdošanas izmaiņām silti rekomendējošs raksturs.
Izstrādāt novada lauksaimnieku biedrību un reģiona apvienību paraugstatūtus un panākt to apstiprināšanu Ministru Kabinetā.
Popularizēt kooperācijas un pašpārvaldes priekšrocības plašās tautas masās.
Pēc biedrību, apvienību nodibināšanās un pārreģistrācijas vairāk kā 2/3 Latvijas novados un visos reģionos sasaukt Vislatvijas lauksaimnieku kongresu un nodibināt Latvijas Lauksaimnieku Federāciju (LLF).
Ar likumdošanu vajadzētu ierobežot maksimālo zemes platību lielumu vienam zemniekam. Nelaiķis profesors Artūrs Boruks http://zizma.blogs.lv/2006/05/02/kam-un-cik-japieder-zemei-latvija ieteica to noteikt 500 ha apmērā līdzīgi kā Vācijā. Pašlaik tādu īpašnieku, kuriem ir vairāk kā 500 ha ir tikai 0,1 % no visiem saimniekiem. Šāda likuma norma nav pretrunā ar ES prasībām, taču varētu veicināt zemes atgriešanos Latvijas pilsoņu rokās.
Pieņemsim, ka vidējais zemes nodoklis ir 5 Ls/ha un novads maksā biedru naudu 10% apmērā no zemes nodokļa. Lauksaimnieki savukārt maksā 0,5 Ls/ha. Pat tad, ja tikai 1/3 daļa Bauskas novada lauksaimnieku iesaistītos biedrībā, pēc vienkāršiem aprēķiniem iegūstam, ka biroja uzturēšanai novada lauksaimnieku biedrība var veltīt 35368 latus. Ja tajā iestāsies gandrīz visi, tad iemaksas sasniegs jau 53053 Ls.
Tās ir ļoti nopietnas naudas summas, kuras var un vajag izmantot lauksaimnieku labā pat pret viena otra cietpaura gribu.Tad lauksaimniekiem pavērsies visas iespējas ar laiku dzīvot tikpat labi kā Zviedrijas zemniekiem.
2009-04-16
Aivars Punka (Mežotne), „Cukurkukurūzas asociācijas” valdes priekšsēdētājs
