trešdiena, 2018. gada 30. maijs

Par Latvijas ārlietām un Armēniju


pārpublicēts no laikraksta "Bauskas Dzīve" 29.05.2018


Nebija nekāda armēņu genocīda - tāda lūk „atklāsme” Delfos pirms kāda laiciņa nākusi pār mūsu ārlietu ministra Edgara Rinkeviča (Vienotība) galvu, izsakot tik svarīgo atbalstu  Armēnijai. Kā zināms, armēņu genocīdu ir atzinušas virkne valstu, kā piemēram, Vācija, Francija, Lietuva un, pasarg Dievs, arī Krievija.
Patīk tas vai nepatīk mūsu ārlietu ministram, bet, manuprāt,  tieši Krievija pašlaik un arī senākā pagātnē ir bijusi un ir vienīgais Armēnijas neatkarības garants  Diez vai ASV sāks karu ar NATO valsti Turciju Armēnijas dēļ.
Mēs, kas esam mūža lielāko daļu esam nodzīvojuši Padomju Savienībā, labi atceramies, ka toreiz Armēnijas PSR ģerbonī bija attēlota kristiešu svētvieta Ararata kalns. Tas palicis arī mūsdienu Armēnijas valsts ģerbonī.
Manā uzskatā E.Rinkevičs  nesaprot, ka „lielo zēnu” kompānijā  ASV, Vācijā un Francijā viņu tāpat neviens nopietni neuztver, jo tās ir naskas uz dubultstandartu piekopšanu,. Piemēram Vācijas Federatīvā Republika cieši sadarbojas  ar Krieviju gāzes vada "Nordstream 2" būvniecībā un Francija pirms Ukrainas krīzes bija gatava Krievijai uzbūvēt un pārdot aviācijas bāzes kuģi "Mistrāl".  Tajā pašā laikā, manuprāt, Latvija E.Rinkeviča personā demonstrē vienu no kareivīgākajiem  sankciju toņiem attiecībā  pret Krieviju un visvairāk pati no tā dabū ciest, nenodarot vismazāko kaitējumu Krievijas biznesam Latvijā. Protams, tas nenozīmē, ka mums  būtu  jebkādā veidā jāattaisno Krievijas rīcība Ukrainā.
Vai tiešām E.Rinkevičs nesaprot, ka Armēnija ir lielvalstu spēļu ķīlniece. Piemēram, NATO valsts Turcija ir visai labās attiecībās ar Krieviju, neraugoties uz notriekto krievu iznīcinātāju. Arī mums „draudzīgā” Azerbaidžāna gaida izdevīgu mirkli, kad reizi par visām reizēm varētu atrisināt senās Armēnijas jautājumu,  likvidējot tās valstiskumu.
Mūsu ārlietu ministrs varētu izrādīt lielāku izpratni  ne tikai par Armēniju, bet arī par Kataloniju, kura tagad cenšas iegūt savu  neatkarību, ko mums Latvijai  deviņdesmitajos gados arī neviens no „lielajiem” negribēja pieļaut, bet tam jau ir nepieciešams stingrs valstsvīra mugurkauls.

Aivars Punka, Mežotnē