tad, manuprāt, Latvijas likteņi pēdējās divās desmitgadēs būtu iegrozījušies pavisam savādāk.
Neapšaubāmi I.Godmanis ir gudrs un ļoti enerģisks cilvēks. Taču paceļas jautājums, kam šī harizmātiskā cilvēka gudrība un enerģija līdz šim ir kalpojusi. Pašam I.Godmanim un viņa atbalstītājiem neapšaubāmi liksies, ka tā ir kalpojusi tikai un vienīgi Latvijai un latviešu tautai.
Taču pārējie pirmo I.Godmaņa valdīšanas laiku atceras ar šoka terapiju, kas izpaudās superinflācijā, prihvatizācijā un visa vecā noardīšanā. Reizē ar brežņevlaiku „sociālisma” ūdeni no silītes tika izliets arī bērns: Lielie valsts rūpniecības uzņēmumi tika izlaupīti, kapos tika zagti krāsainie metāli, naudas maiņa tika uzticēta šaubīgiem biznesmeņiem, tika izsaimniekoti G-24 kredīti. Godmaņa un viņa atbalstītāju kredo bija: Tirgus visu sakārtos!
Diemžēl I.Godmanis neuzklausīja tos cilvēkus, kas aicināja plānot valsts attīstību un neaizmirst par no valsts budžeta atkarīgām lietām - izglītību, zinātni, medicīnu, taisnīgu pensiju sistēmu un citiem sociālās sistēmas elementiem.
Pēc I.Godmaņa nākošie valsts vadītāji pabeidza šoka terapiju un šodien jau mums jārēķinās ar maksas izglītību un medicīnu. Neticu, ka Baltijas ceļā stāvošie tautieši sapņoja par to, lai viņu bērni būtu spiesti pamest savu Dzimteni labākas dzīves meklējumos visā plašajā pasaulē. Taču tāda diemžēl ir realitāte.
Otrā I.Godmaņa atnākšana pēc 18 gadiem notika jau izveidota oligarhu kapitālisma iekārtas apstākļos. Saeima un Valdība tikai izpildīja šo cilvēku lēmumus. Pāri tam visam vēl Briseles diktāts. I.Godmanis izmisīgi centās šo sarežģīto sistēmu vadīt, reizēm līdz pat sīkumiem iedziļinoties savu ministru darbā.
Divi lielie naudas mijēji bija nonākuši dižķibelē: Viņu bankai ievajadzējās valsts palīdzību. Ivariņš protams saviem draudziņiem neatteica un ieplūdināja šai bankā vairākus simtus miljonus latu. Protams, ka abi žuļiki saglabāja gan visus savus īpašumus, gan arī pietiekoši daudz naudiņas savā bijušajā bankā, lai ikmēnesi saņemtu „godīgi nopelnītos” 200 000 Ls.
Jauno Latvijas saimnieku SVF un valdības nespējas dēļ I.Godmanim nācās savu amatu pamest. Tagad jau ekspremjers I.Godmanis mēģina sniegt „gudrus” padomus jaunajai valdībai.
Taču visos šajos divdesmit gados kopš I.Godmanis ir politiskajā apritē viņam ne reizi nav ienācis prātā pašam paprasīt padomu kādam, kas neapšaubāmi ir par viņu vismaz miljons reizes gudrāks – Dievam.
Tad I.Godmanis savā darbībā būtu vadījies pēc kristīgām pamatvērtībām: Ticības Dievam, cilvēka dzīvībai, cieņai, brīvībai, vienlīdzībai, solidaritātei, taisnīgumam un darbam.
Diemžēl I.Godmanim ir citas autoritātes, ne uz dievišķo autoritāti balstītas, kas viņu un reizē ar to visu Latviju ir novedušas pie morālā relatīvisma un līdz ar to pie sabiedrības stabilititātes zuduma, kad taisnība ir vien tam, kam lielāks spēks un vara.
Aivars Punka, Mežotnē
