Tikko svinējām barikāžu 20 gadu jubileju. Toreizējo barikāžu dalībnieki sev neuzdeva jautājumu: kāpēc ir jāpiedalās šinī nevardarbīgajā cīņā par savas tautas brīvību? Visi bijām vienoti sapņos, ideālos, cerībās – arī ar mūsu valsts vadītājiem. Vismaz toreiz tā domāja lielākā daļa no barikāžu dalībniekiem.
Jūtas vīlušies
Taču daudzi no mums nezināja, ka laikā, kad lauksaimniecības ministrs D.Ģēģers koordinēja smagās lauksaimniecības tehnikas nosūtīšanu uz Rīgu, viņa vietnieks A.Šķēle jau, šķiet, kala pārstrādes uzņēmumu „prihvatizācijas” plānus, bet A.Kargins un Co pilnā sparā mainīja valūtu. Par ko vēlāk kļuva Kargins un Krasovickis un kādu „dāvanu” Latvijai viņi mums nesen sarūpēja ir visiem labi zināms. Manuprāt, lielākā Latvijas Tautas frontes un Augstākās Padomes kļūda bija tā, ka par pirmo atjaunotās valsts premjeru ļāva kļūt šoka terapijas apolēģētam I.Godmanim, kurš bija orientēts uz Rietumu liberālās ideoloģijas nekritisku akceptēšanu. Daudz labāka kandidatūra, iespējams būtu bijusi V.E.Bresis. I. Godmaņa valdības politikā pārejas periodā tika noniecinātas lauksaimnieku kooperācijas iespējas.
Šodien Latvijas varturus un tautu šķir bezdibenis. Tāpēc daudzi no bijušajiem barikādniekiem jūtās vīlušies neatkarībā. Šo 20 gadu laikā ir uzceltas jaunas barikādes starp varu un tautu. Jau simtiem tūkstošiem tautiešu ir izdzīti piespiedu emigrācijā. Mūsu dzimtenē valda apātija un savstarpējs naids. Arī tas diemžēl ir barikāžu rezultāts. Pareizāk sakot – pēc barikāžu laika Latvijas vadītāju izvēlētās politikas rezultāts. Vai nav laiks to izvērtēt un padomāt – vai bija iespēja darīt arī citādi? Kaut vai tādēļ, lai no kļūdām mācītos.
Bet kas notiek mūsu kaimiņzemēs?
Pirms vairāk kā pieciem gadiem arī ukraiņi bija sacēluši savas barikādes – teltis pašā Kijevas centrā un apmēram divus mēnešus protestēja pret V.Janukoviča uzvaru prezidenta vēlēšanās. Varētu domāt, ka tā bija tautas stihiska rīcība pret it kā vēlēšanu viltošanu. Iespējams tā arī bija, bet rodas jautājums, kas visu to finansēja? Man vairāk gribētos pievienoties tam viedoklim, ka šie protesti bija dāsni finansēti no Rietumiem. Jo kur gan piketētājiem rastos nauda, lai divus mēnešus varētu dzīvot Kreščatikā. Atšķirībā no mūsu barikādēm, kas vismaz daļēji tika centralizēti finansētas no savas atjaunotās valsts varas, ukraiņiem tādas iespējas noteikti nebija, jo tur jau 15 gadus valdīja kapitālisms ar savu naudas varu.
Nesen nu jau ceturto reizi baltkrievi pārvēlēja A.Lukašenko prezidenta amatā. Vēl nebija slēgti vēlēšanu iecirkņi, kad Minskas ielās pulcējās iedzīvotāji, kuri protestēja pret nedemokrātiskām vēlēšanām. Taču atšķirībā no Ukrainas, kur protestētāji iestājās par vienu kandidātu V.Juščenko, Baltkrievijā tādu bija veseli deviņi. Tāpēc, manuprāt, neizdevās A.Lukašenko gāšana. Mēs varam nosodīt A.Lukašenko par autokrātismu un divdomīgām attiecībām ar Krieviju. Tomēr nevar noliegt, ka viņš spējis panākt zināmu Baltkrievijas ekonomisko stabilitāti. Lai gan tur nevalda superpārticība, taču nav nabadzības galējību, nav pārspīlēta kontrasta starp „neveiksminiekiem” un „prihvatizācijas” miljonāriem.
Kā stāsta mūsdienu Baltkrievijā pabijušie lauksaimnieki, tad tur neesot redzami neizpļauti grāvji vai pamestas fermas. Notiek plaša būvniecība, jo sevišķi ceļu. Baltkrievijas traktorus tirgo visā pasaulē. Arī cita rūpniecība nav likvidēta. Protams, nav redzami Latvijā tik populārie ubagi, jo visiem ir darbs un režīms nevienam neļauj slinkot.
A.Lukašenko var uzskatīt par Baltkrievijas mūsdienu Kārli Ulmani, kura valdīšanas gadus mūsu vecākā paaudze dēvē par Latvijas zelta laikmetu. Neidealizējot Baltkrievijas vadītāju un viņa varas noturēšanas metodes, šīs valsts pieredze tomēr rāda, ka arī globalizācijas laikmetā ir iespējama ekonomiska neatkarība, neizpārdodot savas valsts uzņēmumus un dabas bagātības starptautiskajam kapitālam. Iespējama politiska patstāvība, tiesa gan – akrobātiski žonglējot starp lielvarām.
Lai atjaunotu ticību
Diez vai Latvijā būtu atbalstāma tāda pārprasta demokrātiju (lasi - visatļautība) kā šodien, kad portālā „Delfi” var ar rupjiem vārdiem ķengāt Valsts prezidentu, kurš šajos četros gados jau ir paspējis nosirmot. Pārmest bijušajam ārstam pateicību saņemšanu var tikai liekuļi. Mani nelaiķa vecāki ārstiem ir pateikušies – ziedojot naudu gan padomju laikos, gan tagad „brīvās” Latvijas laikos. Un tā ir darījuši daudzi mūsu valsts iedzīvotāji. V.Zatlers pirms operācijām naudu neprasīja.
Esmu pārliecināts, ka vairākums 50 gadu vecumu pārsniegušo Latvijas pilsoņu labāk izvēlotos Kārļa Ulmaņa tipa autokrātisko režīmu nevis „atvērto” (pareizāk sakot – galēji liberālo) mūsdienu Latviju, kas dzen postā latviešus.
Tāpēc ir pēdējais laiks izvērtēt valdību liberālās, prettautiskās politikas nodarīto postu Latvijas valstij un tautai. Un padomāt, ko būtu jādara, lai atjaunotu Latvijas ekonomisko neatkarību un tautas ticību savai nākotnei.
Manuprāt, viena no Kārļa Ulmaņa panākumu atslēgām ir meklējama tā laika attieksmē pret augstākām vērtībām, pret Dievu, tautu un savu dzimteni. Toreiz nevienam vecākam pat prātā neienāca protestēt pret ticības mācību skolās. Tāpat nevienam Latvijā dzīvojošam neienāca prātā protestēt, ka jāmācās latviešu valoda.
Uz patiesu (nevis ciparu) Latvijas augšupeju varam cerēt tikai tad, kad sabiedrība iemācīsies dzīvot saskaņā ar Dieva dotiem morāles likumiem.
