Dievs sargi mūs no „prezidentes” Ēlertes!

Nesen LTV1 100.panta ietvaros satikās kādreizējās domubiedres, bet tagad politiskās pretinieces Helēna Demakova un Sarmīte Ēlerte.

Manu uzmanību saistīja šo abu dāmu uzskatu atšķirības vienā jautājumā – vai skolēniem būtu jāmācās no vienas vai vairākām grāmatām.

„Tostarp jautājumā par mācību grāmatām. H. Demakova uzskata, ka skolās katrā priekšmetā vajadzīga viena mācību grāmata, kas brīvi pieejama arī internetā, izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā. ‘Un nekas neliedz vecākiem piepirkt vēl citas grāmatas, ja viņi to vēlas’,» sacīja H.Demakova. Savukārt S.Ēlerte uzskata, ka « nevar būt viena mācību grāmata, tas būtu kā īsais kurss. Skolām savs piedāvājums ir jādažādo, nevis jāiet pēc viena standarta».”(Citēts no www.diena.lv)

Man šī S.Ēlertes atbilde nebija liels pārsteigums, jo gandrīz divus gadu desmitus atkarībā no politiskās konjuktūras, S.Ēlerte kā laikraksta Diena galvenā redaktore nodarbojās ar „dažādošanas” ieviešanu Latvijā.

Kad vajadzēja sagatavot Latviju iestājai ES un NATO, tad labs bija arī Andris Šķēle. Vēlāk tāds bija „ģeniālais un godīgais” Einārs Repše. Tieši viņa premjerēšanas laikā notika viskrasākais Latvijas ekonomikas pavērsiens liberālisma virzienā.

Masu informācijas līdzekļos jau ir izskanējusi doma, ka par nākamo Latvijas prezidenti varot kļūt Sarmīte Ēlerte. Tā ir diezgan reāla iespējamība, ņemot vērā viņas kuplo „avju „ pulku.

Viens no S.Ēlertes „dažādošanas” veidiem ir homoseksuālisma propoganda. Visi tie, kas iestājas pret šīs izlaidības, slimības un nelaimes propagandu, tiek nosaukti par atpalikušiem homofobiem, kuri noteikti ir jāpāraudzina, sākot jau ar bērnudārzu.

Lūk, tas ir arī viens no Ēlertesprāt iemesliem, kāpēc ir jādažādo sabiedrība: Nost ar tradicionālajām, konservatīvajām vērtībām, ir atļauts viss, kas nav aizliegts ar likumu. Bet arī likumu mēs (liberāļi) piemērosim sev.

Es noteikti negribētu piedzīvot laikus, kādi jau pienākuši Zviedrijā, kur mācītājus sēdina cietumā par to, ka viņi citē Bībeli, kur homoseksuālisms tiek nosaukts par grēku.

Es, kā kristietis, nevēlos ieslodzīt šos nelaimīgos cilvēkus „pidarolezborijos”, taču arī negribu pieļaut grēka pasludināšanu par normu.

Labi atceros 2006.gada vasaru, kad tikko mūžībā aizgāja Eduards Pāvuls. Otrā dienā nopirku abus lielākos Latvijas laikrakstus: Neatkarīgo rīta avīzi un Dienu. Pirmajai visu pirmo lappusi aizņēma E.Pāvulam veltīts nekrologs, turpretī otrajai visvarīgākā ziņa bija peripētijas ap homoseksuāļu gājienu.

Lai arī es galīgi neesmu H.Demakovas fans, taču piekrītu viņai jautājumā par mācību grāmatām.

Pirmkārt, tāpēc ka mums nav tik daudz pedagogu, kuri atbilstu S.Ēlertes augstajām prasībām.

Otrkārt, tāpēc ka visiem vidusskolas beidzējiem ir jādod iespējas iestāties jebkurā augstskolā.

Treškārt, tāpēc ka sevišķi apdāvinātiem bērniem jāmācās speciālo novirzienu skolās. Priekš tā mums pietiks talantīgu pedagogu.

Un ceturtkārt, skolēnu vecākiem būs mazāk izdevumu grāmatu iegādei.

Lūk, šie ir tikai divi no iemesliem, kāpēc es Jūs, Sarmīt Ēlert, negribu redzēt kā nākošo prezidenta pils saimnieci.

Aivars Punka, 10.Saeimas deputātu kandidāts no KDS (13.saraksts) Zemgalē.

Baņķieru alkatība – galvenais krīzes cēlonis

Par krīzes cēloņiem pasaulē un Latvijā ir uzrakstīts neskaitāms daudzums mazāk vai vairāk nopietnu autoru rakstu.



Manuprāt, galvenie krīzes izraisītāji ir banku īpašnieki, kuri riskē ar citu cilvēku naudu. Kā zināms, bankas pašu kapitāls nevar būt mazāks par apmēram 1/10 no aktīviem. Te var lietot analoģiju no fizikas – sviras likumu. Tātad uz īsākā 1/10 sviras pleca sēž baņķieri un cenšas noturēt līdzsvarā 9/10 klientu sviras. Protams, ka tas grūti, un bieži vien beidzas ar sistēmas nestabilitāti – finanšu krīzi.



Tajā pašā laikā ir zināms, ka islāma valstu bankās par noguldījumiem nemaksā procentus un neaizdod naudu uz procentiem. Peļņu iespējams gūt tikai no reāla darba rezultātiem vai arī tirdznieciskiem darījumiem, turklāt bankas uzņemas tikpat lielu daļu atbildības kā to klienti.



Zināma līdzība ar musulmaņu bankām ir mūsu pašu krājaizdevu sabiedrībām. Arī tās var riskēt tikai ar to naudu, kas pieder īpašniekiem – krājaizdevu sabiedrības paju biedriem. Diemžēl banku lobija dēļ krājaizdevu sabiedrību darbība ir apgrūtināta birokrātisko šķēršļu un likumdošanas nepilnību rezultātā. Tā, piemēram, izņemot atsevišķus gadījumus, par krājaizdevu sabiedrības biedru nevar kļūt juridiska persona.



Tātad, lai izvairītos no banku radītām krīzēm, ir jāmaina pati banku darbības paradigma. Respektīvi, maksimāli jātuvina banku pašu kapitāla lielums piesaistāmo klientu līdzekļu apjomam. No fizikas analoģijas tas nozīmē, ka gan baņķieru, gan klientu sviras pleca lielums tuvotos 1/2. Tādējādi ievērojami samazinātos baņķieru iespējas spēlēt ar svešu naudu.



Pašlaik valstī ir 29 bankas ar neskaitāmām filiālēm un tikai 34 (pirms kara to bija 500) krājaizdevu sabiedrības. (Krājaizdevu sabiedrības pamatkapitāla minimālais lielums ir 2000 latu.)



Manuprāt, ir nepieciešamas arī tādas finanšu iestādes, kuras darbojas gan kā bankas, gan kā krājaizdevu sabiedrības. Tas būtu iespējams, ja bankas varētu dibināt pašvaldības ar krietni mazāku kapitālu kā pašreiz – nevis pieciem miljoniem eiro, bet, piemēram, 500 tūkstošiem eiro. Tām jāpiešķir tiesības regulāri emitēt jaunas publiskas akcijas pamatkapitāla palielināšanai. Šīs akcijas būs tiesiski iegādāties visi attiecīgās pašvaldības(u) teritorijās dzīvojošie. Tādējādi daudzi pašreizējie noguldītāji varētu kļūt par šo banku īpašniekiem.



Iepriekš aprakstītās darbības veicinātu reģionu finansiālo aktivitāti un ļautu Latvijai no krīzes kārpīties laukā pašu spēkiem, nevis izmantojot «labo onkuļu» – Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Eiropas Savienības – palīdzību.

Negribu balsot par mazāko ļaunumu !

Jo tuvāk nāk 2.oktobris - 10.Saeimas vēlēšanu diena, jo grūtākā situācijā nonāk vēlētāji, nespējot izvēlēties starp daudzajiem politiķu piedāvājumiem.


To vēl vairāk sarežģī politisko spēku „konsolidācija”. Konsolidējas pat pilnīgi pretēju ideoloģiju pārstāvji.

Tā Vienotībā ir apvienojušies liberāļi no JL, daļēji konservatīvā PS un nosacīti kreisā SCP. Daudzos jautājumos šīm partijām ir atšķirīgi viedokļi. Grūti iedomāties, kā piemēram Seiles un Šadurska uzskati nacionālajos jautājumos sadzīvo ar Loskutova noliedzošo attieksmi pret Latvijas okupācijas faktu. „Kreisais” Štokenbergs pilnībā devalvē progresīvā nodokļa jēdzienu, iesakot to ieviest no ienākumiem, kuri pārsniedz 10 000 latus mēnesī. Manuprāt mūsu Bauskas novadā diez vai atradīsies kaut vai viens šāda ienākuma nodokļa maksātājs, kas atbilstu šim kritērijam. Savukārt Repše progresīvā nodokļa skalu gribēja ieviest no ienākumiem, kas tikko pārsniedz 300 latu robežu, tādejādi pilnība diskreditējot šī nodokļa pamatideju. Tas, ka 10.saeimas vēlēšanās vienlaicīgi startēs piemēram Ēlerte un sociāldemokrāts Lejiņš vēl vairāk sarežģīs vēlētāju izvēli par labu šim sarakstam.

Vēl trakāks politiskais kokteilis valda veidojumā „Par labu Latviju” (PLL), kurā apvienojušies labēji „konservatīvie” TP, itkā kristīgo vērtību aizstāvji LPP un liberāļi no LC. Konservatīvās un kristīgās vērtības šis veidojums piesauc tikai tāpēc , lai pievilinātu attiecīgos vēlētāju. Lai galīgi saduļķotu vēlētāju prātus, šī apvienība kārtējo reizi izmanto Ulmaņa vārdu, uzaicinot bijušo valsts prezidentu Gunti Ulmani par šīs apvienības vadītāju. Tai pat laikā visas lietas virza un nosaka AŠ2. Tiešām - Gebelsa un Staļina cienīga rīcība.

Pagaidām vispopulārākais politiskais spēks – Saskaņas centrs ideoloģiski ir viens no monolītākajiem. Tas sevi reprezentē kā kreisu sociāldemokrātisku spēku. SC lielākā mērķauditorija ir krieviski runājošais elektorāts. Arī latviešu aprindās tas iegūst aizvien lielāku popularitāti, pateicoties savai sociālajai un uz cilvēku vērstai ievirzei. Tiesa arī SC ir sponsorējis Parex, tādejādi liekot apšaubīt tā patiesos mērķus. Tāpat korupcijas skandālos tā ir iesaistīta ne mazāk kā citas Saeimā pārstāvētās partijas.

Arī ZZS ir pietiekoši monolīts politiskais spēks, kam ir stabils elektorāts. Tam daudzi pareģo izšķirošo lomu pēcvēlēšanu koalīcijas izveidē.

Topošās apvienības VL un TB/LNNK galvenais mērķis ir nelaist pie varas SC. Tāds pat mērķis ir arī Vienotībai.

Taču vēlētājam būs jāizvēlas tikai viens saraksts par kuru balsot. Ar plusiem un mīnusiem viņš varēs paregulēt ievēlēto deputātu kārtību. Tai pat laikā cits balsotājs par šo sarakstu izvēlēsies citu kārtību. Rezultātā manas kā vēlētāja intereses Saeimā var neviens nepārstāvēt.

Patreizējā Saeimas vēlēlēšanu kārtība liek balsot nevis par labāko sarakstu un labākajiem cilvēkiem , bet par mazāko ļaunumu.

Tas ir pilnīgā pretrunā ar Satversmi: 6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Pie pašreizējās vēlēšanu kārtības teorētiski un arī praktiski ir iespējams, ka Saeimā tiek ievēlēts tikai viens vai divi saraksti par kuriem kopā nobalsojuši ne vairāk kā piemēram 30 % vēlētāju. Pārējo 70 % vēlētāju balsis saņems šie(is) saraksti(s). Secinājumus katrs var izdarīt pats, izejot no politiskajām simpātijām.

Tāpēc, manuprāt ir nepieciešams atteikties no 5% barjeras. Šī viedokļa kritiķi apgalvo, ka tas padarīšot Saeimu vēl mazāk lemtspējīgu pārāk daudzo sīkpartiju klātbūtnes dēļ.

No tā varētu izvairīties ar šādiem mehānismiem.

Ieviešot tautas vēlēta prezidentu, kuram būtu tiesības atlaist Saeimu, ja tā nespēj 1.mēneša laikā pēc ievēlēšanas izveidot valdību.

Deputātu ieinteresētību ātrāk vienoties varētu panākt nosakot, ka par Saeimas deputātu var būt tikai divus termiņus pēc kārtas.

Pats balsošu un aicinu arī visus pārējos Latvijas pilsoņus balsot nevis par mazāko ļaunumu, bet par savām un Latvijas interesēm.