To visvairāk varētu attiecināt uz tiem 90 tūkstošiem ekonomiski aktīvo lauku saimniecību, kuru apsaimniekojamā zemes platība nepārsniedz 10 ha.
Pārsvarā tie ir vecāku gadu gājumu zemnieki, kuri neko daudz nezina ne par LOSPu, ne par Zemnieku Saeimu, valstī lielākajām lauksaimnieku interešu pārstāvētājām un aizstāvētājām. Lielākā daļu informācijas šie lauksaimnieki iegūst no televīzijas un avīzēm. Taču tās nesniedz vispusīgu ainu par lauksaimniekus interesējošām lietām, jo katrs mēdijs pārstāv kāda ekonomiska vai politiska spēka intereses.
Daudzās lauku saimniecībās valda neziņa un pesimisms. To īpašnieki bieži vien nav informēti par jau esošajiem veiksmīgi darbojošiem kooperatīviem, kādu Latvijā jau ir pietiekoši daudz – to skaits jau pārsniedz 60.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot daudzi naturālo saimniecību pārstāvji.
Atslēgas vārdi zemnieku pārticībai ir - izdevīga savas produkcijas realizācija. Ar retiem izņēmumiem ne tikai mazajām, bet arī lielajām saimniecībām tas nav iespējams, jo visi tirdzniecības tīkli un veikali ar retiem izņēmumiem pieder nevis lauksaimnieku kooperācijai, bet privātiem „investoriem”, kurus interesē lētāk iepirkt un dārgāk pārdot lauksaimnieku saražoto produkciju. Zemnieku peļņa viņus neinteresē, jo atvērtais globālais tirgus, ļaus gan tirgotājiem, gan pārstrādātājiem iepirkt vajadzīgo preci ārvalstīs.
Šovasar biju Stokholmā un kārtējo reizi pārliecinājos, ka Zviedrijas zemniekiem nav jārisina tādas problēmas par savas produkcijas noietu kā latviešu zemniekam. Visa lauksaimnieku produkcija tiek realizēta zviedru zemnieku kooperācijai piederošos veikalu tīklos. Pēdējos gadus nav arī dzirdēts par kaut kādiem zviedru zemnieku protestiem. Zviedrijā visa ražošanas ķēdīte pieder lauksaimniekiem, sākot ar pašu lauksaimniecisko ražošanu, pārstrādājot to kooperatīviem piederošajās ražotnēs un tirgojot tiem piederošā veikalu tīklā. Arī apdrošināšana un daļa banku pakārtoti pieder lauksaimniekiem.
Kā panākt šādu lauksaimnieku „paradīzi” arī Latvijā?
Par statūtsabiedrībām un lielsaimniecībām uztraucās esošās lauksaimnieku organizācijas. Viņu darbība galvenokārt ir vērsta uz lielāku maksājumu panākšanu no Latvijas un ES un protams arī daudzo birokrātisko šķēršļu novākšana. Taču pastāv diezgan liela plaisa saimniekošanas līmenī starp dažādām saimniecībām. Un tam noteicošais nav saimniecību lielums, bet galvenokārt tīri subjektīvi apsvērumi.
Tātad kas trūkst ne visai veiksmīgi saimniekojošiem lauksaimniekiem?
Pirmkārt - jaunas idejas un cerība.
Otrkārt - uzņēmība, neatlaidība un pacietība.
Treškārt - savstarpējs godīgums, solidaritāte.
Bez šīm lietām kooperēšanās nav iespējama, jo vienmēr atradīsies kāds „gudrinieks”, kas savu preci pārdos uzpircējam naktstirgū nevis savam kooperatīvam. Šī īstermiņa domāšana, un ne tikai bijušā ministra M.Rozes vaina ir tā, ka Latvijā nav savas cukurrūpniecības.
Līdzigi notikumi norisinājās arī pēc piena kombinātu un gaļas kombinātu privatizācijas. Sākumā daudzos no šiem uzņēmumiem kontrolpakete piederēja zemniekiem vai viņu veidotiem kooperatīviem. Tagad atgūt pazaudēto ir daudz grūtāk, bet ne neiespējami.
Tāpēc aicinu visus lauksaimniekus, gan lielus, gan mazus vērsties esošajās lauksaimnieku sabiedriskajās un kooperatīvajās organīzācijās un nākt ar saviem priekšlikumiem, lai beidzot lauksaimnieki tiktu pie sev piederoša lielveikalu tīkla.
Konkrēts darbs pie tā jau ir sācies. Ar tā sākumu Jūs variet iepazīties šeit: http://koop2.blogspot.com/
trešdiena, 2009. gada 2. decembris
trešdiena, 2009. gada 3. jūnijs
Ja Ivars Godmanis ticētu Dievam,
tad, manuprāt, Latvijas likteņi pēdējās divās desmitgadēs būtu iegrozījušies pavisam savādāk.
Neapšaubāmi I.Godmanis ir gudrs un ļoti enerģisks cilvēks. Taču paceļas jautājums, kam šī harizmātiskā cilvēka gudrība un enerģija līdz šim ir kalpojusi. Pašam I.Godmanim un viņa atbalstītājiem neapšaubāmi liksies, ka tā ir kalpojusi tikai un vienīgi Latvijai un latviešu tautai.
Taču pārējie pirmo I.Godmaņa valdīšanas laiku atceras ar šoka terapiju, kas izpaudās superinflācijā, prihvatizācijā un visa vecā noardīšanā. Reizē ar brežņevlaiku „sociālisma” ūdeni no silītes tika izliets arī bērns: Lielie valsts rūpniecības uzņēmumi tika izlaupīti, kapos tika zagti krāsainie metāli, naudas maiņa tika uzticēta šaubīgiem biznesmeņiem, tika izsaimniekoti G-24 kredīti. Godmaņa un viņa atbalstītāju kredo bija: Tirgus visu sakārtos!
Diemžēl I.Godmanis neuzklausīja tos cilvēkus, kas aicināja plānot valsts attīstību un neaizmirst par no valsts budžeta atkarīgām lietām - izglītību, zinātni, medicīnu, taisnīgu pensiju sistēmu un citiem sociālās sistēmas elementiem.
Pēc I.Godmaņa nākošie valsts vadītāji pabeidza šoka terapiju un šodien jau mums jārēķinās ar maksas izglītību un medicīnu. Neticu, ka Baltijas ceļā stāvošie tautieši sapņoja par to, lai viņu bērni būtu spiesti pamest savu Dzimteni labākas dzīves meklējumos visā plašajā pasaulē. Taču tāda diemžēl ir realitāte.
Otrā I.Godmaņa atnākšana pēc 18 gadiem notika jau izveidota oligarhu kapitālisma iekārtas apstākļos. Saeima un Valdība tikai izpildīja šo cilvēku lēmumus. Pāri tam visam vēl Briseles diktāts. I.Godmanis izmisīgi centās šo sarežģīto sistēmu vadīt, reizēm līdz pat sīkumiem iedziļinoties savu ministru darbā.
Divi lielie naudas mijēji bija nonākuši dižķibelē: Viņu bankai ievajadzējās valsts palīdzību. Ivariņš protams saviem draudziņiem neatteica un ieplūdināja šai bankā vairākus simtus miljonus latu. Protams, ka abi žuļiki saglabāja gan visus savus īpašumus, gan arī pietiekoši daudz naudiņas savā bijušajā bankā, lai ikmēnesi saņemtu „godīgi nopelnītos” 200 000 Ls.
Jauno Latvijas saimnieku SVF un valdības nespējas dēļ I.Godmanim nācās savu amatu pamest. Tagad jau ekspremjers I.Godmanis mēģina sniegt „gudrus” padomus jaunajai valdībai.
Taču visos šajos divdesmit gados kopš I.Godmanis ir politiskajā apritē viņam ne reizi nav ienācis prātā pašam paprasīt padomu kādam, kas neapšaubāmi ir par viņu vismaz miljons reizes gudrāks – Dievam.
Tad I.Godmanis savā darbībā būtu vadījies pēc kristīgām pamatvērtībām: Ticības Dievam, cilvēka dzīvībai, cieņai, brīvībai, vienlīdzībai, solidaritātei, taisnīgumam un darbam.
Diemžēl I.Godmanim ir citas autoritātes, ne uz dievišķo autoritāti balstītas, kas viņu un reizē ar to visu Latviju ir novedušas pie morālā relatīvisma un līdz ar to pie sabiedrības stabilititātes zuduma, kad taisnība ir vien tam, kam lielāks spēks un vara.
Aivars Punka, Mežotnē
Neapšaubāmi I.Godmanis ir gudrs un ļoti enerģisks cilvēks. Taču paceļas jautājums, kam šī harizmātiskā cilvēka gudrība un enerģija līdz šim ir kalpojusi. Pašam I.Godmanim un viņa atbalstītājiem neapšaubāmi liksies, ka tā ir kalpojusi tikai un vienīgi Latvijai un latviešu tautai.
Taču pārējie pirmo I.Godmaņa valdīšanas laiku atceras ar šoka terapiju, kas izpaudās superinflācijā, prihvatizācijā un visa vecā noardīšanā. Reizē ar brežņevlaiku „sociālisma” ūdeni no silītes tika izliets arī bērns: Lielie valsts rūpniecības uzņēmumi tika izlaupīti, kapos tika zagti krāsainie metāli, naudas maiņa tika uzticēta šaubīgiem biznesmeņiem, tika izsaimniekoti G-24 kredīti. Godmaņa un viņa atbalstītāju kredo bija: Tirgus visu sakārtos!
Diemžēl I.Godmanis neuzklausīja tos cilvēkus, kas aicināja plānot valsts attīstību un neaizmirst par no valsts budžeta atkarīgām lietām - izglītību, zinātni, medicīnu, taisnīgu pensiju sistēmu un citiem sociālās sistēmas elementiem.
Pēc I.Godmaņa nākošie valsts vadītāji pabeidza šoka terapiju un šodien jau mums jārēķinās ar maksas izglītību un medicīnu. Neticu, ka Baltijas ceļā stāvošie tautieši sapņoja par to, lai viņu bērni būtu spiesti pamest savu Dzimteni labākas dzīves meklējumos visā plašajā pasaulē. Taču tāda diemžēl ir realitāte.
Otrā I.Godmaņa atnākšana pēc 18 gadiem notika jau izveidota oligarhu kapitālisma iekārtas apstākļos. Saeima un Valdība tikai izpildīja šo cilvēku lēmumus. Pāri tam visam vēl Briseles diktāts. I.Godmanis izmisīgi centās šo sarežģīto sistēmu vadīt, reizēm līdz pat sīkumiem iedziļinoties savu ministru darbā.
Divi lielie naudas mijēji bija nonākuši dižķibelē: Viņu bankai ievajadzējās valsts palīdzību. Ivariņš protams saviem draudziņiem neatteica un ieplūdināja šai bankā vairākus simtus miljonus latu. Protams, ka abi žuļiki saglabāja gan visus savus īpašumus, gan arī pietiekoši daudz naudiņas savā bijušajā bankā, lai ikmēnesi saņemtu „godīgi nopelnītos” 200 000 Ls.
Jauno Latvijas saimnieku SVF un valdības nespējas dēļ I.Godmanim nācās savu amatu pamest. Tagad jau ekspremjers I.Godmanis mēģina sniegt „gudrus” padomus jaunajai valdībai.
Taču visos šajos divdesmit gados kopš I.Godmanis ir politiskajā apritē viņam ne reizi nav ienācis prātā pašam paprasīt padomu kādam, kas neapšaubāmi ir par viņu vismaz miljons reizes gudrāks – Dievam.
Tad I.Godmanis savā darbībā būtu vadījies pēc kristīgām pamatvērtībām: Ticības Dievam, cilvēka dzīvībai, cieņai, brīvībai, vienlīdzībai, solidaritātei, taisnīgumam un darbam.
Diemžēl I.Godmanim ir citas autoritātes, ne uz dievišķo autoritāti balstītas, kas viņu un reizē ar to visu Latviju ir novedušas pie morālā relatīvisma un līdz ar to pie sabiedrības stabilititātes zuduma, kad taisnība ir vien tam, kam lielāks spēks un vara.
Aivars Punka, Mežotnē
ceturtdiena, 2009. gada 16. aprīlis
Par lauksaimnieku pašpārvaldi Latvijā
Esmu vairākkārtīgi pārliecinājies, ka daudzi mūsu topošā Bauskas novada lauksaimnieki nav pat dzirdējuši par rajona lauksaimnieku apvienības (RLA) pastāvēšanu. Savulaik Līduma klubā notika regulāras lauksaimnieku tikšanās ar dažāda ranga politiķiem un zemkopības ministriem. Tajās piedalījās līdz diviem simtiem zemnieku. Tai pat laikā Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Bauskas novadā vien ir 2980 lauku saimniecību. Esošā Bauskas rajona mērogos vēl krietni vairāk. Tātad lielākas daļas, jo sevišķi, mazo saimniecību intereses RLA netiek pārstāvētas.
Bauskas kā arī daudzu citu RLA biroji tiek uzturēti par Zemkopības ministrijas līdzekļiem. Neapšaubāmi, tas nozīmē to, ka ministrija un tās vadītāji netiks kritizēti, jo kurš gan suns kodīs savam saimniekam. Kā nokļūt pie taisnīgas un visaptverošas lauksaimnieku pašpārvaldes?
Ir tikai viena atbilde: Tā ir vertikālā un horizontālā kooperācija.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot ne tikai naturālo saimniecību pārstāvji, bet arī daudzi lielsaimnieki, kuri Zviedrijas zemnieku kooperācijai piederojošajās bankās ir paņēmuši lielus kredītus savu saimniecību modernizācijai. Un tad pēkšņi izrādās, ka nevienam nav vajadzīgs mūsu piens, graudi, kartupeļi, olas un cita l/s produkcija. Vai mēs vienmēr esam bijuši tik dumji? Nē – to lieliski apliecina pirmskara pieredze, jo sevišķi Kārļa Ulmaņa Latvijas sociālisma laiks.
Ap 1939.gadu Latvijā bija ap 300 lauku kredītsabiedrības ar kopējo biedru skaitu 140 tūkstoši biedru. 200 patērētāju biedrībās sastāvēja 40 tūkstoši biedru. 240 piensaimnieku biedrības apvienoja 20 tūkstošus piensaimniekus. 500 lauku savstarpējās apdrošināšanās biedrības sastāvēja 200 tūkstoši biedru. Vēl bija virkne cita veida kooperatīvo veidojumu – mājturības, lauksaimnieku, meliorācijas, izglītības u.c.
Ar visu to var iepazīties lieliskajā Jāņa Kučinska darbā KOOPERĀCIJAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ UN PASAULĒ (vēsture, filozofija, teorija, perspektīvākie attīstības virzieni) 2004. gads http://www.aisbergs.lv/?p=6542 . Jāatzīmē, ka pastarpināti zemniekiem toreiz piederēja arī Rīgas centrāltirgus. Šodien uz to pretendē gan Artūra Maltas nodibinātā Lauksaimniecības kamera, gan Ivara Strautiņa „Turība”.
Ja zemnieku sabiedriskā darbība kļūs politiski neitrāla un neatkarīga, tad ir visas cerības atgūt lauksaimnieku valdījumā ne tikai Rīgas centrāltirgu, bet arī gatavu Turības veikalu ķēdi. Nākošam solim ir jābūt savas „banku” sistēmas izveidei nodibinot visos 109 novados krājaizdevu sabiedrības. Kad lauksaimnieku organizācija būs nostiprinājusies, tad varētu dibināt savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē. Tas dotu iespējas ievērojami samazināt KASKO un OCTA izmaksas.
Manuprāt spēcīgu impulsu un, jo sevišķi nomaļajos Latvijas novados dotu novadu pašvaldību daļēji subsidēta lauksaimnieku biedrību izveide. Kā to realizēt?
Ar vietējo novada domju (Pašvaldību savienības) un politisko partiju līdzdalību panākt tādas izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes obligāti būtu vienas no lauksaimnieku biedrību dibinātājām. Topošie domnieki varētu šīs izmaiņas ierakstīt savās priekšvēlēšanu programmās vēl pirms Saeima tās pieņemtu likumdošanas kārtībā.
Panākt izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes, maksātu biedru naudas lauksaimnieku biedrībās kā noteikta % (10 – 20) atskaitījumu no zemes nodokļa par zemi. Atskaitījuma % lielumu noteikt ar MK izstrādātiem normatīviem. Lai pašvaldībām nesamazinātos nodokļu ieņēmumi priekš citām vajadzībām varētu par šādu pat % daļu palielināt zemes nodokli. Pirms likumdošanas izmaiņām silti rekomendējošs raksturs.
Izstrādāt novada lauksaimnieku biedrību un reģiona apvienību paraugstatūtus un panākt to apstiprināšanu Ministru Kabinetā.
Popularizēt kooperācijas un pašpārvaldes priekšrocības plašās tautas masās.
Pēc biedrību, apvienību nodibināšanās un pārreģistrācijas vairāk kā 2/3 Latvijas novados un visos reģionos sasaukt Vislatvijas lauksaimnieku kongresu un nodibināt Latvijas Lauksaimnieku Federāciju (LLF).
Ar likumdošanu vajadzētu ierobežot maksimālo zemes platību lielumu vienam zemniekam. Nelaiķis profesors Artūrs Boruks http://zizma.blogs.lv/2006/05/02/kam-un-cik-japieder-zemei-latvija ieteica to noteikt 500 ha apmērā līdzīgi kā Vācijā. Pašlaik tādu īpašnieku, kuriem ir vairāk kā 500 ha ir tikai 0,1 % no visiem saimniekiem. Šāda likuma norma nav pretrunā ar ES prasībām, taču varētu veicināt zemes atgriešanos Latvijas pilsoņu rokās.
Pieņemsim, ka vidējais zemes nodoklis ir 5 Ls/ha un novads maksā biedru naudu 10% apmērā no zemes nodokļa. Lauksaimnieki savukārt maksā 0,5 Ls/ha. Pat tad, ja tikai 1/3 daļa Bauskas novada lauksaimnieku iesaistītos biedrībā, pēc vienkāršiem aprēķiniem iegūstam, ka biroja uzturēšanai novada lauksaimnieku biedrība var veltīt 35368 latus. Ja tajā iestāsies gandrīz visi, tad iemaksas sasniegs jau 53053 Ls.
Tās ir ļoti nopietnas naudas summas, kuras var un vajag izmantot lauksaimnieku labā pat pret viena otra cietpaura gribu.Tad lauksaimniekiem pavērsies visas iespējas ar laiku dzīvot tikpat labi kā Zviedrijas zemniekiem.
2009-04-16
Aivars Punka (Mežotne), „Cukurkukurūzas asociācijas” valdes priekšsēdētājs
Bauskas kā arī daudzu citu RLA biroji tiek uzturēti par Zemkopības ministrijas līdzekļiem. Neapšaubāmi, tas nozīmē to, ka ministrija un tās vadītāji netiks kritizēti, jo kurš gan suns kodīs savam saimniekam. Kā nokļūt pie taisnīgas un visaptverošas lauksaimnieku pašpārvaldes?
Ir tikai viena atbilde: Tā ir vertikālā un horizontālā kooperācija.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot ne tikai naturālo saimniecību pārstāvji, bet arī daudzi lielsaimnieki, kuri Zviedrijas zemnieku kooperācijai piederojošajās bankās ir paņēmuši lielus kredītus savu saimniecību modernizācijai. Un tad pēkšņi izrādās, ka nevienam nav vajadzīgs mūsu piens, graudi, kartupeļi, olas un cita l/s produkcija. Vai mēs vienmēr esam bijuši tik dumji? Nē – to lieliski apliecina pirmskara pieredze, jo sevišķi Kārļa Ulmaņa Latvijas sociālisma laiks.
Ap 1939.gadu Latvijā bija ap 300 lauku kredītsabiedrības ar kopējo biedru skaitu 140 tūkstoši biedru. 200 patērētāju biedrībās sastāvēja 40 tūkstoši biedru. 240 piensaimnieku biedrības apvienoja 20 tūkstošus piensaimniekus. 500 lauku savstarpējās apdrošināšanās biedrības sastāvēja 200 tūkstoši biedru. Vēl bija virkne cita veida kooperatīvo veidojumu – mājturības, lauksaimnieku, meliorācijas, izglītības u.c.
Ar visu to var iepazīties lieliskajā Jāņa Kučinska darbā KOOPERĀCIJAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ UN PASAULĒ (vēsture, filozofija, teorija, perspektīvākie attīstības virzieni) 2004. gads http://www.aisbergs.lv/?p=6542 . Jāatzīmē, ka pastarpināti zemniekiem toreiz piederēja arī Rīgas centrāltirgus. Šodien uz to pretendē gan Artūra Maltas nodibinātā Lauksaimniecības kamera, gan Ivara Strautiņa „Turība”.
Ja zemnieku sabiedriskā darbība kļūs politiski neitrāla un neatkarīga, tad ir visas cerības atgūt lauksaimnieku valdījumā ne tikai Rīgas centrāltirgu, bet arī gatavu Turības veikalu ķēdi. Nākošam solim ir jābūt savas „banku” sistēmas izveidei nodibinot visos 109 novados krājaizdevu sabiedrības. Kad lauksaimnieku organizācija būs nostiprinājusies, tad varētu dibināt savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē. Tas dotu iespējas ievērojami samazināt KASKO un OCTA izmaksas.
Manuprāt spēcīgu impulsu un, jo sevišķi nomaļajos Latvijas novados dotu novadu pašvaldību daļēji subsidēta lauksaimnieku biedrību izveide. Kā to realizēt?
Ar vietējo novada domju (Pašvaldību savienības) un politisko partiju līdzdalību panākt tādas izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes obligāti būtu vienas no lauksaimnieku biedrību dibinātājām. Topošie domnieki varētu šīs izmaiņas ierakstīt savās priekšvēlēšanu programmās vēl pirms Saeima tās pieņemtu likumdošanas kārtībā.
Panākt izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes, maksātu biedru naudas lauksaimnieku biedrībās kā noteikta % (10 – 20) atskaitījumu no zemes nodokļa par zemi. Atskaitījuma % lielumu noteikt ar MK izstrādātiem normatīviem. Lai pašvaldībām nesamazinātos nodokļu ieņēmumi priekš citām vajadzībām varētu par šādu pat % daļu palielināt zemes nodokli. Pirms likumdošanas izmaiņām silti rekomendējošs raksturs.
Izstrādāt novada lauksaimnieku biedrību un reģiona apvienību paraugstatūtus un panākt to apstiprināšanu Ministru Kabinetā.
Popularizēt kooperācijas un pašpārvaldes priekšrocības plašās tautas masās.
Pēc biedrību, apvienību nodibināšanās un pārreģistrācijas vairāk kā 2/3 Latvijas novados un visos reģionos sasaukt Vislatvijas lauksaimnieku kongresu un nodibināt Latvijas Lauksaimnieku Federāciju (LLF).
Ar likumdošanu vajadzētu ierobežot maksimālo zemes platību lielumu vienam zemniekam. Nelaiķis profesors Artūrs Boruks http://zizma.blogs.lv/2006/05/02/kam-un-cik-japieder-zemei-latvija ieteica to noteikt 500 ha apmērā līdzīgi kā Vācijā. Pašlaik tādu īpašnieku, kuriem ir vairāk kā 500 ha ir tikai 0,1 % no visiem saimniekiem. Šāda likuma norma nav pretrunā ar ES prasībām, taču varētu veicināt zemes atgriešanos Latvijas pilsoņu rokās.
Pieņemsim, ka vidējais zemes nodoklis ir 5 Ls/ha un novads maksā biedru naudu 10% apmērā no zemes nodokļa. Lauksaimnieki savukārt maksā 0,5 Ls/ha. Pat tad, ja tikai 1/3 daļa Bauskas novada lauksaimnieku iesaistītos biedrībā, pēc vienkāršiem aprēķiniem iegūstam, ka biroja uzturēšanai novada lauksaimnieku biedrība var veltīt 35368 latus. Ja tajā iestāsies gandrīz visi, tad iemaksas sasniegs jau 53053 Ls.
Tās ir ļoti nopietnas naudas summas, kuras var un vajag izmantot lauksaimnieku labā pat pret viena otra cietpaura gribu.Tad lauksaimniekiem pavērsies visas iespējas ar laiku dzīvot tikpat labi kā Zviedrijas zemniekiem.
2009-04-16
Aivars Punka (Mežotne), „Cukurkukurūzas asociācijas” valdes priekšsēdētājs
trešdiena, 2009. gada 4. marts
Lielais sprādziens un politika
Kad vēl negāju skolā, māte man mēģināja iemācīt Tēvreizi. Atzīšos, ka toreiz es gaidīju to mirkli, kad viņa beigs mani spīdzināt. Pēc tam sekoja skolas un studiju gadi, kuros es par Tēvreizi pilnīgi aizmirsu, jo biju sācis ticēt Padomju Savienībā populārajām teorijām par cilvēka izcelšanos no pērtiķa kā arī par lielo sprādzienu, kura rezultātā esot radies Visums.
Taču gadiem ritot viennozīmīgu apstiprinājumu šīm hipotēzēm nesaņēmu, bet Tēvreizi skaitīt arī neiesāku, līdz pienāca 2006.gads, kad maz pamazām sev apkārt novēroju neparastas Dabas parādības, ko mans lepnais fiziķa prāts negribēja pieņemt.
Vēl atrodoties „Barbarossas” ieslodzījumā biju izlasījis Veco derību. Bet 2006.gadā jau ķēros pie Jaunās derības. Un kā par brīnumu tajā rakstītais sāka mani uzrunāt, līdz es sapratu, par ko iet runa Tēvreizē. Tādejādi es no ateista pamazām pārtapu par kristieti.
Atzīšos, ka es joprojām katru rītu un vakaru nenoskaitu Tēvreizi, kā to dara mans vidējais brālis. Taču Augstākais kārtējo reizi panācās man pretī, liekot iepazīties ar lielisko Bena Hobrina darbu „Radīšanas liecības”, kas uz visiem laikiem ir nostiprinājis manu aksiomātisko ticību Bībelas burtam un garam.
Laicīgajā dzīvē pilnībā vajadzētu pietikt ar 10 baušļiem, jo tad nebūs vajadzīgi miljoniem cilvēku likumu. Jaunajā derībā cilvēku likumdošanas pamati tiek izteikti vēl īsāk tikai divos baušļos: Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.
Vēl Bībelē ir teikts, ka kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts. Tas vistiešākā mērā attiecas uz Aināru Šleseru, kurš grib paaugstināt sevi līdz Dieva līmenim, tā vārdu nelietīgi valkājot.
Lūk, tādas domas mani pārņēma, domājot par kuru partiju varētu balsot tuvojošajās pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās. Tāpēc aicinu neuzķerties uz skaistām reklāmām, frizūrām, deju soļiem un popdziedātāju balsīm, bet balsot saskaņā ar Bībelē teikto.
Lai Dievs svētī mūs visus un palīdz ieraudzīt gaismu tuneļa galā!
Taču gadiem ritot viennozīmīgu apstiprinājumu šīm hipotēzēm nesaņēmu, bet Tēvreizi skaitīt arī neiesāku, līdz pienāca 2006.gads, kad maz pamazām sev apkārt novēroju neparastas Dabas parādības, ko mans lepnais fiziķa prāts negribēja pieņemt.
Vēl atrodoties „Barbarossas” ieslodzījumā biju izlasījis Veco derību. Bet 2006.gadā jau ķēros pie Jaunās derības. Un kā par brīnumu tajā rakstītais sāka mani uzrunāt, līdz es sapratu, par ko iet runa Tēvreizē. Tādejādi es no ateista pamazām pārtapu par kristieti.
Atzīšos, ka es joprojām katru rītu un vakaru nenoskaitu Tēvreizi, kā to dara mans vidējais brālis. Taču Augstākais kārtējo reizi panācās man pretī, liekot iepazīties ar lielisko Bena Hobrina darbu „Radīšanas liecības”, kas uz visiem laikiem ir nostiprinājis manu aksiomātisko ticību Bībelas burtam un garam.
Laicīgajā dzīvē pilnībā vajadzētu pietikt ar 10 baušļiem, jo tad nebūs vajadzīgi miljoniem cilvēku likumu. Jaunajā derībā cilvēku likumdošanas pamati tiek izteikti vēl īsāk tikai divos baušļos: Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.
Vēl Bībelē ir teikts, ka kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts. Tas vistiešākā mērā attiecas uz Aināru Šleseru, kurš grib paaugstināt sevi līdz Dieva līmenim, tā vārdu nelietīgi valkājot.
Lūk, tādas domas mani pārņēma, domājot par kuru partiju varētu balsot tuvojošajās pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanās. Tāpēc aicinu neuzķerties uz skaistām reklāmām, frizūrām, deju soļiem un popdziedātāju balsīm, bet balsot saskaņā ar Bībelē teikto.
Lai Dievs svētī mūs visus un palīdz ieraudzīt gaismu tuneļa galā!
piektdiena, 2009. gada 20. februāris
ceturtdiena, 2009. gada 19. februāris
Mana politiskā paradigma!
Visas pazīmes pasaulē liecina, ka notiek kapitālisma beigu agonija. Šai necilvēcīgajai iekārtai nav nākotnes. Latvijai un visai pasaulei ir jāatrod trešais ceļš.
Tam jāpārņem viss labākais no tādām iekārtām kā pirmskara Ulmaņlaiki, šodienas Ķīnas, Baltkrievijas, Lībijas, Venecuēlas, Izraēlas, Japānas un Zviedrijas. Protams, ka nekas nav jākopē tieši.
Trešais ceļš – tā ir plānveida ekonomika un brīvā tirgus metode.
Trešais ceļš – tā ir sociāli atbildīga un nacionāli konservatīva politika.
Trešais ceļš – tā ir zinātnes un reliģijas vienotība.
Tam jāpārņem viss labākais no tādām iekārtām kā pirmskara Ulmaņlaiki, šodienas Ķīnas, Baltkrievijas, Lībijas, Venecuēlas, Izraēlas, Japānas un Zviedrijas. Protams, ka nekas nav jākopē tieši.
Trešais ceļš – tā ir plānveida ekonomika un brīvā tirgus metode.
Trešais ceļš – tā ir sociāli atbildīga un nacionāli konservatīva politika.
Trešais ceļš – tā ir zinātnes un reliģijas vienotība.
Kā lauksaimniekiem panākt savu prasību izpildi?
Ir divi iemesli, kāpēc Latvijas lauksaimnieciskā ražošana ir uz iznīcības robežas.
Pirmais, tā ir politika, ko visus pēcatmodas gadus ir piekopusi Latvijas valdība un ZM, bet pēc iestāšanās ES Briseles birokrātija.
Otrs, manuprāt, daudz svarīgāks iemesls ir tas, ka Latvijā joprojām nav visaptverošas un vienotas lauksaimnieku pašpārvaldes organizācijas. Uz tādu lomu pretendē gan Latvijas lauku atbalsta asociācija,gan Latvijas Zemnieku Federācija, gan Zemnieku saeima, gan Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija, kuras ir atbalstījušas šo akciju (13.janvāra tautas sapulci). Uz šo lomu pretendē arī lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), kura izdomāta Briseles varas gaiteņos un kuras struktūrvienības uztur ZM. Tad kāpēc zemnieki negrib biedroties? Tam ir trīs dažādi iemesli:
Pirmais: Lielai daļai laucinieku kooperatīvs joprojām asociējās ar kolhozu.
Otrais: ZM ļoti maz ir darījusi, lai lauksaimnieki izprastu kooperācijas priekšrocības. A.Slakteris pat ir bijis Kooperācijas lietu ministrs. Kādā privātā sarunā viņš man atzinās, ka viņa galvenais mērķis ir pēc iespējas ātrāka šīs ministrijas likvidēšana.
Trešais: Lielai daļai zemnieku nav ne mazākās nojēgas par pirmskara kooperāciju laukos. Tā piemēram Bauskas apriņķa Rundāles pagastā bija 12 dažādi kooperatīvi un sabiedrības, kuras saistītas ar lauksaimniecību.
Vislabākā lauksaimniecības pašpārvaldes sistēma, manuprāt, pastāv Zviedrijā, kur tā balstās uz vertikālo un horizontālo kooperāciju. Neiedziļinoties detaļās teikšu, ka Zviedrijā lauksaimniekiem praktiski pieder viss, kas saistīts ar viņu saražoto produktu, tā savākšanu un pārstrādi, un tirgošanu (LRF veikalos), arī konsultatīvais dienests. Viņiem ir sava savstarpējās apdrošināšanas sistēma, pieder bankas u.t.t. Plus visam tam vēl lielāks atbalsts no ES.
Mums visa tā nav!
Vienotai lauksaimnieku pašpārvaldei ir jāsākās novados, tad jādeleģē pārstāvji uz reģionu, tad uz valsts līmeni.
Tādas izveidošanai ir pienācis īstais laiks, jo ir apstiprināta jaunā novadu karte, un interneta laikmetā viedokļu saskaņošana ir izdarāma daudz īsākā laika periodā. Ja demokrātiski, nevienu neaizmirstot, tiks izveidota lauksaimnieku pašpārvaldes sistēma, tad mums lauku ļaudīm būs vieglāk turēties pretī globālās krīzes ietekmei.
Vispirms pašiem ir jādibina lauksaimnieku biedrības jaunizveidotajos novados, no tām veidojiet lauksaimnieku apvienības reģionos un, visubeidzot, Latvijas Lauksaimnieku Federāciju, kura varētu apvienot visus lauku iedzīvotājus, kuri apsaimnieko l/s zemi, pilsoņiem piederošus lauksaimnieku SIA, kooperatīvus, krājsabiedrības, apdrošināšanas sab., patērētāju sab., asociācijas u.t.t.
Lai nodrošinātu tam sākuma finansējumu, jāpieprasa Saeimu pieņemt likumu par lauksaimnieku pašpārvaldi vai veikt izmaiņas pašvaldību likumā, kas ievērojami atvieglotu lauksaimnieku un zvejnieku sabiedrisko organizāciju finansēšanas kārtību !
Mūsu piedāvājums neprasīs no Valsts budžeta ne latu.
Uzsaukums zemniekiem
Mēs, piedāvājam papildus jau esošajiem citu lauksaimnieku un to organizāciju rīcības plāniem sekojošus pasākumus:
1. Pieprasām Saeimu pieņemt likumu par lauksaimnieku pašpārvaldi. Tās bāzes finansējumu noteikt zināma % apmērā no novadā iekasētā zemes nodokļa par lauksaimniecībā izmantojamo zemi (l/s). Uz šī un citu likumu bāzes izveidot Latvijas Lauksaimnieku Federāciju.
2. Lai palielinātu nodokļu bāzi pašvaldībām novadu lauku teritorijās ievērojami, līdz 50% apmērā palielināt zemes nodokli par l/s zemi, tādejādi arī nodrošinot bāzes finansējuma iespējamību lauksaimnieku biedrībām novados.
3. Mēs apņemamies sadarbībā ar reāli darbojošām l/s organizācijām, nozaru asociācijām, kooperatīviem un atsevišķiem lauksaimniekiem izstrādāt lauksaimnieku biedrību novados un lauksaimnieku apvienību reģionos paraugstatūtus.
Mēs aicinām visus labas gribas lauksaimniekus elektroniski (ar e-pastu) mums pievienoties, lai izstrādātu labākos paraugstatūtu projektus, labāko lauksaimniecības pašpārvaldes likumu un nepieciešamās izmaiņas likumā par pašvaldībām, jo cerība, ka visu to izdarīs valdība un Saeima bez mūsu atbalsta, ir minimāla.
Mēs paši negribam pretendēt uz jēlkādiem amatiem jaunizveidojamās LLF struktūrās.
Toties mēs pretendējam uz nenogurstošu darbu zemnieku labā līdz LLF nodibināšanai.
Jānis Dzelzkalējs 25 ha Z/s”Cirtas” pārvaldnieks, bijušais LZC (Latvijas Zemnieku centrālbiedrības)priekšēdētāja vietnieks, janis.dzelzkalejs@gmail.com, Mob.t. 29334005 (LMT)
Aivars Punka 3 ha Z/s” Zizma” īpašnieks, cukurkukurūzas selekcionārs, bijušais LZC priekšsēdētājs, zizma@inbox.lv, m.t. 20015153 (Tele2)
Ko mūsu plānu realizācija dos lauksaimniekiem un ko pilsētniekiem?
Lauksaimniekiem samazināsies izmaksas, lauksaimnieku sabiedriskajā apritē atgriezīsies tie zemnieki, kuri visam ir atmetuši ar roku. Lauksaimnieku produkcijas virzībai tirgos būs mazāk parazitējošu starpnieku. Būs vieglāk cīnīties ar Latvijā audzēto dāņu cūku ekspansiju. Palielināto pašvaldību ietvaros palielināsies krājaizdevu sabiedrību loma. Tās pamazām kļūs par tādām kā mazām banciņām, kuras spiedīs lielās bankas samazināt parazitējošās izmaksas un reizē arī kredītprocentus. Lauksaimnieks gala iznākumā ražos lētāk un vairāk saņems.
Savukārt pilsētnieks LLF piederošajā veikalu ķēdē varēs iegādāties lētāku un ekoloģiski tīrāku pārtikas produkciju.
Dievs Svētī Latviju!
Pirmais, tā ir politika, ko visus pēcatmodas gadus ir piekopusi Latvijas valdība un ZM, bet pēc iestāšanās ES Briseles birokrātija.
Otrs, manuprāt, daudz svarīgāks iemesls ir tas, ka Latvijā joprojām nav visaptverošas un vienotas lauksaimnieku pašpārvaldes organizācijas. Uz tādu lomu pretendē gan Latvijas lauku atbalsta asociācija,gan Latvijas Zemnieku Federācija, gan Zemnieku saeima, gan Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija, kuras ir atbalstījušas šo akciju (13.janvāra tautas sapulci). Uz šo lomu pretendē arī lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), kura izdomāta Briseles varas gaiteņos un kuras struktūrvienības uztur ZM. Tad kāpēc zemnieki negrib biedroties? Tam ir trīs dažādi iemesli:
Pirmais: Lielai daļai laucinieku kooperatīvs joprojām asociējās ar kolhozu.
Otrais: ZM ļoti maz ir darījusi, lai lauksaimnieki izprastu kooperācijas priekšrocības. A.Slakteris pat ir bijis Kooperācijas lietu ministrs. Kādā privātā sarunā viņš man atzinās, ka viņa galvenais mērķis ir pēc iespējas ātrāka šīs ministrijas likvidēšana.
Trešais: Lielai daļai zemnieku nav ne mazākās nojēgas par pirmskara kooperāciju laukos. Tā piemēram Bauskas apriņķa Rundāles pagastā bija 12 dažādi kooperatīvi un sabiedrības, kuras saistītas ar lauksaimniecību.
Vislabākā lauksaimniecības pašpārvaldes sistēma, manuprāt, pastāv Zviedrijā, kur tā balstās uz vertikālo un horizontālo kooperāciju. Neiedziļinoties detaļās teikšu, ka Zviedrijā lauksaimniekiem praktiski pieder viss, kas saistīts ar viņu saražoto produktu, tā savākšanu un pārstrādi, un tirgošanu (LRF veikalos), arī konsultatīvais dienests. Viņiem ir sava savstarpējās apdrošināšanas sistēma, pieder bankas u.t.t. Plus visam tam vēl lielāks atbalsts no ES.
Mums visa tā nav!
Vienotai lauksaimnieku pašpārvaldei ir jāsākās novados, tad jādeleģē pārstāvji uz reģionu, tad uz valsts līmeni.
Tādas izveidošanai ir pienācis īstais laiks, jo ir apstiprināta jaunā novadu karte, un interneta laikmetā viedokļu saskaņošana ir izdarāma daudz īsākā laika periodā. Ja demokrātiski, nevienu neaizmirstot, tiks izveidota lauksaimnieku pašpārvaldes sistēma, tad mums lauku ļaudīm būs vieglāk turēties pretī globālās krīzes ietekmei.
Vispirms pašiem ir jādibina lauksaimnieku biedrības jaunizveidotajos novados, no tām veidojiet lauksaimnieku apvienības reģionos un, visubeidzot, Latvijas Lauksaimnieku Federāciju, kura varētu apvienot visus lauku iedzīvotājus, kuri apsaimnieko l/s zemi, pilsoņiem piederošus lauksaimnieku SIA, kooperatīvus, krājsabiedrības, apdrošināšanas sab., patērētāju sab., asociācijas u.t.t.
Lai nodrošinātu tam sākuma finansējumu, jāpieprasa Saeimu pieņemt likumu par lauksaimnieku pašpārvaldi vai veikt izmaiņas pašvaldību likumā, kas ievērojami atvieglotu lauksaimnieku un zvejnieku sabiedrisko organizāciju finansēšanas kārtību !
Mūsu piedāvājums neprasīs no Valsts budžeta ne latu.
Uzsaukums zemniekiem
Mēs, piedāvājam papildus jau esošajiem citu lauksaimnieku un to organizāciju rīcības plāniem sekojošus pasākumus:
1. Pieprasām Saeimu pieņemt likumu par lauksaimnieku pašpārvaldi. Tās bāzes finansējumu noteikt zināma % apmērā no novadā iekasētā zemes nodokļa par lauksaimniecībā izmantojamo zemi (l/s). Uz šī un citu likumu bāzes izveidot Latvijas Lauksaimnieku Federāciju.
2. Lai palielinātu nodokļu bāzi pašvaldībām novadu lauku teritorijās ievērojami, līdz 50% apmērā palielināt zemes nodokli par l/s zemi, tādejādi arī nodrošinot bāzes finansējuma iespējamību lauksaimnieku biedrībām novados.
3. Mēs apņemamies sadarbībā ar reāli darbojošām l/s organizācijām, nozaru asociācijām, kooperatīviem un atsevišķiem lauksaimniekiem izstrādāt lauksaimnieku biedrību novados un lauksaimnieku apvienību reģionos paraugstatūtus.
Mēs aicinām visus labas gribas lauksaimniekus elektroniski (ar e-pastu) mums pievienoties, lai izstrādātu labākos paraugstatūtu projektus, labāko lauksaimniecības pašpārvaldes likumu un nepieciešamās izmaiņas likumā par pašvaldībām, jo cerība, ka visu to izdarīs valdība un Saeima bez mūsu atbalsta, ir minimāla.
Mēs paši negribam pretendēt uz jēlkādiem amatiem jaunizveidojamās LLF struktūrās.
Toties mēs pretendējam uz nenogurstošu darbu zemnieku labā līdz LLF nodibināšanai.
Jānis Dzelzkalējs 25 ha Z/s”Cirtas” pārvaldnieks, bijušais LZC (Latvijas Zemnieku centrālbiedrības)priekšēdētāja vietnieks, janis.dzelzkalejs@gmail.com, Mob.t. 29334005 (LMT)
Aivars Punka 3 ha Z/s” Zizma” īpašnieks, cukurkukurūzas selekcionārs, bijušais LZC priekšsēdētājs, zizma@inbox.lv, m.t. 20015153 (Tele2)
Ko mūsu plānu realizācija dos lauksaimniekiem un ko pilsētniekiem?
Lauksaimniekiem samazināsies izmaksas, lauksaimnieku sabiedriskajā apritē atgriezīsies tie zemnieki, kuri visam ir atmetuši ar roku. Lauksaimnieku produkcijas virzībai tirgos būs mazāk parazitējošu starpnieku. Būs vieglāk cīnīties ar Latvijā audzēto dāņu cūku ekspansiju. Palielināto pašvaldību ietvaros palielināsies krājaizdevu sabiedrību loma. Tās pamazām kļūs par tādām kā mazām banciņām, kuras spiedīs lielās bankas samazināt parazitējošās izmaksas un reizē arī kredītprocentus. Lauksaimnieks gala iznākumā ražos lētāk un vairāk saņems.
Savukārt pilsētnieks LLF piederošajā veikalu ķēdē varēs iegādāties lētāku un ekoloģiski tīrāku pārtikas produkciju.
Dievs Svētī Latviju!
Manas domas par ES pirms 11 gadiem – Padomāsim !
” Eiropas Savienība - gaišā nākotne vai lamatas Latvijai?
Katru dienu pa radio un TV dzirdam ES slavinājumu. No tā neatpaliek arī lielākas dienas un vakara avīzes, un tāpēc tajās neatskan argumentēts Pret . Tātad visi esot par ātrāku iestāšanos ES. Bet kā tad ir īstenībā ? Kas ir tie iemesli, kuri liek tā aģitēt par jaunajām kopējām mājām?
Mūsu valsts vadītāju un Saeimas deputātu interese ir pašsaprotama ES gaida jauni labi atalgoti amati, papildus iespējas tikt pie lielākas varas un bagātības.
Politiskās partijas tai skaitā opozīcijas, ari aktīvi aģitē par drīzāku iestāšanos ES. Kāpēc ? Lai atbildētu uz šo jautājumu, atgriezīšos 5-u gadu vecā pagātnē, kad 1992 gada pavasarī man bija vienreizēja iespēja par Zviedrijas Centra partijas līdzekļiem kopā ar grupu Latvijas Zemnieku Savienības biedru pabūt Zviedrijā. Tās 10 Zviedrijā pavadītās dienas vēl joprojām atceros kā vienu no gaišākajiem savas dzīves brīžiem.
Taču tagad, objektīvāk spriežot, nākās atzīt, ka jau toreiz zviedru politiķi mums izlika lamatas, kurās esam iekrituši. Tātad vispirms iebaroja, tai skaitā, ierindas LZS biedrus un pēc tam ar Zemnieku Savienības "spici" varēja operēt kā vajadzīgs Zviedrijai un tās biznesmeņiem. Vislabākā liecība tam ir Latvijas Zemnieku Federācijas " pārdošanās" zviedriem. Jau Andra Auziņa laikā LRF - zviedru zemnieku federācija sāka materiāli, tai skaitā ar naudas līdzekļiem atbalstīt LZF. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, ja tā rezultātā "Rīgas Dzirnavnieka" kontrolpakete nenonāktu LRF meitas uzņēmuma īpašumā. Nevienam nav liels noslēpums, ka šai lietā ir iesaistīta arī slavenā Ave Lat grupa.
Tāpēc paši galvenie iemesli, kāpēc mūs atbalsta "rietumu draugi" ir tīri ekonomiski - par sviestmaizi nopirkt mūsu uzņēmumus, iegūt jaunus tirgus, lētu un arodbiedrību neaizsargātu darbaspēku, atvieglotu nodokļu politiku, netīrās naudas atmazgāšanas iespējas.
Daudziem rietumu politiķiem tāpat kā mūsējiem tā ir iespēja tikt pie jauniem labi apmaksātiem amatiem savās valstīs un ES. Uz Latviju pēdējā laikā brauc dažādi Eiropas emisāri un māca mūs, kādi likumi jāpieņem un kā jāuzvedas, lai ātrāk tiktu ES Viņiem patīk mūs iebaidīt ar to, ka vēl neesam gatavi šai jaunajai leiputrijai, kādu to mīl iztēloties Aleksandrs Kiršteins. Jo sevišķu šoku un apjukumu izraisīja ES paziņojums, ka paplašināšanās 1-jā kārtā iekļūs Igaunija un nevis Latvija un Lietuva. Kāda traģēdija ? Bet to jau tieši ES vajadzēja, lai mēs te vaimanātu un paššaustītos, tādējādi ātrāk piekrītot ES diktātam. Jo tad mēs vēl ar lielāku entuazismu centīsimies pierādīt, kāpēc mums pēc iespējas ātrāk jāiestājas ES. Taču atšķirībā no tā, ko mūsu eiromīļi cenšas "ieborēt" mums par šādu ES lēmumu, ES politiķi, acīmredzot, konstatēja, ka Igaunijai ir vislielākais tirdzniecības deficīts. Respektīvi tā ir vairāk nopirkta kā pārējās divas Baltijas valstis un tādējādi ir gatavāka „paņemšanai”.
Kas tad Eiropas emisārus visvairāk interesē, lai pie mums izmainītos ? Vispirms viņus interesē daudz liberālāks Pilsonības likums: Apmēram tāds, kādu to pieprasa Krievija. Vēl ātrāka privatizācija par labu ārvalstu lielkapitālam. Eiroemisāri visvairāk būtu apmierināti, ja pāri palikušos sertifikātus mēs pārdotu viņiem tā, lai tie garantēti varētu nopirkt mūsu uzņēmumu kontrolpaketes Neaizmirsīsim, ka kontrolpaketes turētajam viens sertifikāts formālas izsoles rezultātā tiek novērtēts tuvu tā nominālvērtībai, nevis kā mums publiskajā piedāvājumā tā vērtība labi, ja pašlaik būs ap vienu latu (1997.gads).
Tātad viņu galvenais mērķis it atbrīvot Latvijas tirgu lielajām ārvalstu finansu haizivīm Bet tās savukārt nopirks Latvijas politiķus un loks būs noslēdzies
Manuprāt galvenais arguments, lai vēl speciāli neprasītos ES ir tas, ka ES būs jau pusLatviju nopirkusi un viņiem pašiem būs izdevīgāk , ja mēs būsim tajā.
Mūsu politiķu glupību apliecina Inkēna kunga nesenā gaušanās "Globusā" par to, ka ES 5-os gados Latvijai esot uzdāvinājusi 165 miljonu ECU (Eiro). Jājautā šim un citiem "zinātniskā kapitālisma" apoloģētiem, cik naudas un citu Latvijas bagātību ir nonākušas ES valstu rīcībā Latvijas banku krīzes un citu afēru dēļ.
PSRS mūsu dzīvi regulēja tūkstošiem idiotisku likumu un instrukciju, lai pieminam kaut vai to, ka jaunas tortes recepte bija jābrauc apstiprināt uz Maskavu. ES mūs sagaida ap 10 000 dažādu normatīvo aktu. Vai tad tā būs tā ilgi gaidītā brīvība ? Vai Eirounifikācija arī bez Sibīrijas un Gulāgiem tāpat neiznīcinās latviešu tautu ?
Gēbelsiskajai atbalsta gūzmai par labu ES ( PSRS) gribu likt pretī fundamentālāko dabas likumu - enerģijas un masas nezūdamības likumu: NEKAS TAČU NERODAS NO NEKĀ ! Tātad Francijai un Anglija nebūtu mūs jāuztur par savu nodokļu maksātāju naudu. Taču būtu diezgan loģiski to prasīt gan Vācijai, gan Krievijai, jo tieši šīs valstis ir atbildīgas par Latvijas patreizējo postu. Lai tad mūsu mīļie deputāti nobalso un valdība panāk, ka Vācija un Krievija samaksā mums vismaz pa 10 miljardiem latu !!! Vai tas būtu taisnīgi? Protams, taču līdz tādai humānai rīcībai Eiropai vēl ir ārkārtīgi tālu. Tā kā nelolosim jebkādas ilūzijas par to, ka mums kāds no visas sirds gribēs palīdzēt.
Noslēdzot savus savus argumentus Pret ES gribu teikt, ka negribu laimes meklētāju pū|us no Eiropas un Āzijas ( Laikam kādam Latvijas politiķim ļoti trūkst arābu teroristu), negribu totālo provokatīvo informatīvo fonu mūsu bērnu un jauniešu morālai degradācijai. Taču |oti gribu gan plaukstošus Latvijas laukus un attīstu Latvijai un latviešiem piederošu rūpniecību.
Tāpēc referendumā, ja to politiķi šodien pieļautu, balsotu PRET iestāšanos ES.
1997. gada 15. novembrī Aivars Punka”
p.s. Lieki piebilst, ka pirms 11.gadiem neviena avīze šo rakstu negribēja publicēt. Toreiz arī ar Internetu lielākā daļa no mums, ieskaitot mani, bija uz JŪS, tāpēc arī tur šīs idejas nebija iespējams atspoguļot.
Katru dienu pa radio un TV dzirdam ES slavinājumu. No tā neatpaliek arī lielākas dienas un vakara avīzes, un tāpēc tajās neatskan argumentēts Pret . Tātad visi esot par ātrāku iestāšanos ES. Bet kā tad ir īstenībā ? Kas ir tie iemesli, kuri liek tā aģitēt par jaunajām kopējām mājām?
Mūsu valsts vadītāju un Saeimas deputātu interese ir pašsaprotama ES gaida jauni labi atalgoti amati, papildus iespējas tikt pie lielākas varas un bagātības.
Politiskās partijas tai skaitā opozīcijas, ari aktīvi aģitē par drīzāku iestāšanos ES. Kāpēc ? Lai atbildētu uz šo jautājumu, atgriezīšos 5-u gadu vecā pagātnē, kad 1992 gada pavasarī man bija vienreizēja iespēja par Zviedrijas Centra partijas līdzekļiem kopā ar grupu Latvijas Zemnieku Savienības biedru pabūt Zviedrijā. Tās 10 Zviedrijā pavadītās dienas vēl joprojām atceros kā vienu no gaišākajiem savas dzīves brīžiem.
Taču tagad, objektīvāk spriežot, nākās atzīt, ka jau toreiz zviedru politiķi mums izlika lamatas, kurās esam iekrituši. Tātad vispirms iebaroja, tai skaitā, ierindas LZS biedrus un pēc tam ar Zemnieku Savienības "spici" varēja operēt kā vajadzīgs Zviedrijai un tās biznesmeņiem. Vislabākā liecība tam ir Latvijas Zemnieku Federācijas " pārdošanās" zviedriem. Jau Andra Auziņa laikā LRF - zviedru zemnieku federācija sāka materiāli, tai skaitā ar naudas līdzekļiem atbalstīt LZF. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, ja tā rezultātā "Rīgas Dzirnavnieka" kontrolpakete nenonāktu LRF meitas uzņēmuma īpašumā. Nevienam nav liels noslēpums, ka šai lietā ir iesaistīta arī slavenā Ave Lat grupa.
Tāpēc paši galvenie iemesli, kāpēc mūs atbalsta "rietumu draugi" ir tīri ekonomiski - par sviestmaizi nopirkt mūsu uzņēmumus, iegūt jaunus tirgus, lētu un arodbiedrību neaizsargātu darbaspēku, atvieglotu nodokļu politiku, netīrās naudas atmazgāšanas iespējas.
Daudziem rietumu politiķiem tāpat kā mūsējiem tā ir iespēja tikt pie jauniem labi apmaksātiem amatiem savās valstīs un ES. Uz Latviju pēdējā laikā brauc dažādi Eiropas emisāri un māca mūs, kādi likumi jāpieņem un kā jāuzvedas, lai ātrāk tiktu ES Viņiem patīk mūs iebaidīt ar to, ka vēl neesam gatavi šai jaunajai leiputrijai, kādu to mīl iztēloties Aleksandrs Kiršteins. Jo sevišķu šoku un apjukumu izraisīja ES paziņojums, ka paplašināšanās 1-jā kārtā iekļūs Igaunija un nevis Latvija un Lietuva. Kāda traģēdija ? Bet to jau tieši ES vajadzēja, lai mēs te vaimanātu un paššaustītos, tādējādi ātrāk piekrītot ES diktātam. Jo tad mēs vēl ar lielāku entuazismu centīsimies pierādīt, kāpēc mums pēc iespējas ātrāk jāiestājas ES. Taču atšķirībā no tā, ko mūsu eiromīļi cenšas "ieborēt" mums par šādu ES lēmumu, ES politiķi, acīmredzot, konstatēja, ka Igaunijai ir vislielākais tirdzniecības deficīts. Respektīvi tā ir vairāk nopirkta kā pārējās divas Baltijas valstis un tādējādi ir gatavāka „paņemšanai”.
Kas tad Eiropas emisārus visvairāk interesē, lai pie mums izmainītos ? Vispirms viņus interesē daudz liberālāks Pilsonības likums: Apmēram tāds, kādu to pieprasa Krievija. Vēl ātrāka privatizācija par labu ārvalstu lielkapitālam. Eiroemisāri visvairāk būtu apmierināti, ja pāri palikušos sertifikātus mēs pārdotu viņiem tā, lai tie garantēti varētu nopirkt mūsu uzņēmumu kontrolpaketes Neaizmirsīsim, ka kontrolpaketes turētajam viens sertifikāts formālas izsoles rezultātā tiek novērtēts tuvu tā nominālvērtībai, nevis kā mums publiskajā piedāvājumā tā vērtība labi, ja pašlaik būs ap vienu latu (1997.gads).
Tātad viņu galvenais mērķis it atbrīvot Latvijas tirgu lielajām ārvalstu finansu haizivīm Bet tās savukārt nopirks Latvijas politiķus un loks būs noslēdzies
Manuprāt galvenais arguments, lai vēl speciāli neprasītos ES ir tas, ka ES būs jau pusLatviju nopirkusi un viņiem pašiem būs izdevīgāk , ja mēs būsim tajā.
Mūsu politiķu glupību apliecina Inkēna kunga nesenā gaušanās "Globusā" par to, ka ES 5-os gados Latvijai esot uzdāvinājusi 165 miljonu ECU (Eiro). Jājautā šim un citiem "zinātniskā kapitālisma" apoloģētiem, cik naudas un citu Latvijas bagātību ir nonākušas ES valstu rīcībā Latvijas banku krīzes un citu afēru dēļ.
PSRS mūsu dzīvi regulēja tūkstošiem idiotisku likumu un instrukciju, lai pieminam kaut vai to, ka jaunas tortes recepte bija jābrauc apstiprināt uz Maskavu. ES mūs sagaida ap 10 000 dažādu normatīvo aktu. Vai tad tā būs tā ilgi gaidītā brīvība ? Vai Eirounifikācija arī bez Sibīrijas un Gulāgiem tāpat neiznīcinās latviešu tautu ?
Gēbelsiskajai atbalsta gūzmai par labu ES ( PSRS) gribu likt pretī fundamentālāko dabas likumu - enerģijas un masas nezūdamības likumu: NEKAS TAČU NERODAS NO NEKĀ ! Tātad Francijai un Anglija nebūtu mūs jāuztur par savu nodokļu maksātāju naudu. Taču būtu diezgan loģiski to prasīt gan Vācijai, gan Krievijai, jo tieši šīs valstis ir atbildīgas par Latvijas patreizējo postu. Lai tad mūsu mīļie deputāti nobalso un valdība panāk, ka Vācija un Krievija samaksā mums vismaz pa 10 miljardiem latu !!! Vai tas būtu taisnīgi? Protams, taču līdz tādai humānai rīcībai Eiropai vēl ir ārkārtīgi tālu. Tā kā nelolosim jebkādas ilūzijas par to, ka mums kāds no visas sirds gribēs palīdzēt.
Noslēdzot savus savus argumentus Pret ES gribu teikt, ka negribu laimes meklētāju pū|us no Eiropas un Āzijas ( Laikam kādam Latvijas politiķim ļoti trūkst arābu teroristu), negribu totālo provokatīvo informatīvo fonu mūsu bērnu un jauniešu morālai degradācijai. Taču |oti gribu gan plaukstošus Latvijas laukus un attīstu Latvijai un latviešiem piederošu rūpniecību.
Tāpēc referendumā, ja to politiķi šodien pieļautu, balsotu PRET iestāšanos ES.
1997. gada 15. novembrī Aivars Punka”
p.s. Lieki piebilst, ka pirms 11.gadiem neviena avīze šo rakstu negribēja publicēt. Toreiz arī ar Internetu lielākā daļa no mums, ieskaitot mani, bija uz JŪS, tāpēc arī tur šīs idejas nebija iespējams atspoguļot.
Kā atsaukt latviešus mājās no Īrijas un Lielbritānijas?
Kā atsaukt latviešus mājās no Īrijas un Lielbritānijas?
Uz šo vienkāršo jautājumu ir tikai viena atbilde: Dzīves līmenim ir jākļūst augstākam nekā augstākminētajās valstīs. Daudzi man atbildēs, ka tas būšot iespējams tikai pēc gadiem 20 – 30, kad mēs būsim sasnieguši ES valstu vidējo dzīves līmeni. Tātad par pārsniegšanu pat nerunājot. Taču esmu absolūti pārliecināts, ka pārsniegt ES attīstītāko valstu dzīves līmeni ir iespējams daudz īsākā laika periodā.
Kas ir vajadzīgs, lai tas kļūtu par realitāti? Atbilde ir ļoti vienkārša: Mūsu varas vīriem ir jābūt kā Jēzum Kristum, kurš labprātīgi atļāva sevi piesist krustā, lai izpirktu tā laika un mūsu laika cilvēku grēkus. Vai tādi cilvēki ir šodienas Latvijā? Jā ir! Nosaukšu divus piemērus.
Pirmais piemērs: Šogad līgosvētkus ar savu ģimenīti atzīmēju pie sava vecākā brāļa un palūdzu sievastēvu Egonu Fridrihsonu pieskatīt māju. Pirmais vārds, ko sievastēvs izteica izkāpjot no autobusa bija: Kas jādara? Zinādams, ka neizdosies viņu atrunāt no strādāšanas, parādiju darāmo. Kad otrā dienā atgriezos no Līgo svētkiem, mans sievastēvs atzinās, ka Līgo vakarā ir strādājis līdz 23:00.
Otrais piemērs: Man ir pazīstams viens Kurzemes puses uzņēmējs, kura uzņēmuma vērtība ir ap dažiem miljoniem. Vienreiz biju pie viņa aizbraucis un viņš mani sagaidīja nodriskātā wolksvāgenītī. Kad es jautāju, kāpēc viņš neiegādājās lepnāku vāģi, tad šis uzņēmējs atbildēja: Ka viņš tādus darbiniekus, kas uzdod šādus jautājumus otrā dienā atlaižot no darba.
Diemžēl lielākā miljonāru daļa tā nedomā. Bet viņiem pieder partijas, kuras izvirza savus deputātus un ar pozitīvisma kampaņām ieceļ Saeimā. Tāpēc mums jābūvē dārgākais tilts pasaulē, tāpēc mums jāceļ nevienam nevajadzīgs stikla kalns un jādara daudzas citas tautas postu palielinošas lietas.. Nedomāju, ka tādā kalnā gribētu jāt Antiņš, jo manuprāt tā virsotnē gulēs nevis Saulcerīte, bet ļauna ragana.
Skatoties Ziemassvētku dievkalpojumu no Doma baznīcas parasti tiek rādīti priekšā sēdošie valsts vadītāji. Es domāju, ka priekšējās rindās vajadzētu sēdēt bijušajiem leģionāriem, varmācīgi sarkanarmijā iesauktajiem latviešiem un citiem cienījamiem cilvēkiem. Bet valdības vadītājiem vajadzētu nosēsties pēdējās rindās. Tad viņi tiešām būtu Tautas kalpi. Diemžēl, tagad pirmajās rindās apsēžas vislielākie Kristus noliedzēji. Piemēram Vaira Vīķe Freiberga, kura savos 8 prezidentūras gados nav turējusi par vajadzīgu ierasties kaut uz vienu politiski represēto saietu. Vai nu viņai svarīgāka bija kāda modes skate, vai zirgu skriešanas sacensības. Šinī ziņā mūsu jaunais valsts prezidents ir daudz cilvēcīgāks un atsaucīgāks attieksmē pret politiski represētajiem. Lai Dievs dod viņam prātu neatkārtot savas priekšgājējas kļūdas.
Pašlaik Latvijā nav nevienas partijas, kura atbilstu augstajiem Kristus mīlestības principiem – ne pozīcijā esošajiem, ne opozīcijā esošajiem, ne ārpuparlementa esošajām sīk- un lielpartijām. Tāpēc ir ļoti nepieciešama no patiesi ticīgiem un kristīgiem cilvēkiem sastāvoša partija. Tāda protams nevar būt LPP/LC. Tur no patiesa kristīguma nav ne smakas. Tāpēc meklējiet aktīvus un godīgus cilvēkus, kuri rīkotos kā augstāk aprakstītajos piemēros.
Dievs Svēti Latviju!
Kristietis, fiziķis un zemnieks Aivars Punka
Uz šo vienkāršo jautājumu ir tikai viena atbilde: Dzīves līmenim ir jākļūst augstākam nekā augstākminētajās valstīs. Daudzi man atbildēs, ka tas būšot iespējams tikai pēc gadiem 20 – 30, kad mēs būsim sasnieguši ES valstu vidējo dzīves līmeni. Tātad par pārsniegšanu pat nerunājot. Taču esmu absolūti pārliecināts, ka pārsniegt ES attīstītāko valstu dzīves līmeni ir iespējams daudz īsākā laika periodā.
Kas ir vajadzīgs, lai tas kļūtu par realitāti? Atbilde ir ļoti vienkārša: Mūsu varas vīriem ir jābūt kā Jēzum Kristum, kurš labprātīgi atļāva sevi piesist krustā, lai izpirktu tā laika un mūsu laika cilvēku grēkus. Vai tādi cilvēki ir šodienas Latvijā? Jā ir! Nosaukšu divus piemērus.
Pirmais piemērs: Šogad līgosvētkus ar savu ģimenīti atzīmēju pie sava vecākā brāļa un palūdzu sievastēvu Egonu Fridrihsonu pieskatīt māju. Pirmais vārds, ko sievastēvs izteica izkāpjot no autobusa bija: Kas jādara? Zinādams, ka neizdosies viņu atrunāt no strādāšanas, parādiju darāmo. Kad otrā dienā atgriezos no Līgo svētkiem, mans sievastēvs atzinās, ka Līgo vakarā ir strādājis līdz 23:00.
Otrais piemērs: Man ir pazīstams viens Kurzemes puses uzņēmējs, kura uzņēmuma vērtība ir ap dažiem miljoniem. Vienreiz biju pie viņa aizbraucis un viņš mani sagaidīja nodriskātā wolksvāgenītī. Kad es jautāju, kāpēc viņš neiegādājās lepnāku vāģi, tad šis uzņēmējs atbildēja: Ka viņš tādus darbiniekus, kas uzdod šādus jautājumus otrā dienā atlaižot no darba.
Diemžēl lielākā miljonāru daļa tā nedomā. Bet viņiem pieder partijas, kuras izvirza savus deputātus un ar pozitīvisma kampaņām ieceļ Saeimā. Tāpēc mums jābūvē dārgākais tilts pasaulē, tāpēc mums jāceļ nevienam nevajadzīgs stikla kalns un jādara daudzas citas tautas postu palielinošas lietas.. Nedomāju, ka tādā kalnā gribētu jāt Antiņš, jo manuprāt tā virsotnē gulēs nevis Saulcerīte, bet ļauna ragana.
Skatoties Ziemassvētku dievkalpojumu no Doma baznīcas parasti tiek rādīti priekšā sēdošie valsts vadītāji. Es domāju, ka priekšējās rindās vajadzētu sēdēt bijušajiem leģionāriem, varmācīgi sarkanarmijā iesauktajiem latviešiem un citiem cienījamiem cilvēkiem. Bet valdības vadītājiem vajadzētu nosēsties pēdējās rindās. Tad viņi tiešām būtu Tautas kalpi. Diemžēl, tagad pirmajās rindās apsēžas vislielākie Kristus noliedzēji. Piemēram Vaira Vīķe Freiberga, kura savos 8 prezidentūras gados nav turējusi par vajadzīgu ierasties kaut uz vienu politiski represēto saietu. Vai nu viņai svarīgāka bija kāda modes skate, vai zirgu skriešanas sacensības. Šinī ziņā mūsu jaunais valsts prezidents ir daudz cilvēcīgāks un atsaucīgāks attieksmē pret politiski represētajiem. Lai Dievs dod viņam prātu neatkārtot savas priekšgājējas kļūdas.
Pašlaik Latvijā nav nevienas partijas, kura atbilstu augstajiem Kristus mīlestības principiem – ne pozīcijā esošajiem, ne opozīcijā esošajiem, ne ārpuparlementa esošajām sīk- un lielpartijām. Tāpēc ir ļoti nepieciešama no patiesi ticīgiem un kristīgiem cilvēkiem sastāvoša partija. Tāda protams nevar būt LPP/LC. Tur no patiesa kristīguma nav ne smakas. Tāpēc meklējiet aktīvus un godīgus cilvēkus, kuri rīkotos kā augstāk aprakstītajos piemēros.
Dievs Svēti Latviju!
Kristietis, fiziķis un zemnieks Aivars Punka
IZLIETU ŪDENI SASMELT IR GRŪTI
Kad Latvija atguva neatkarību arī laukos sākās pārmaiņas.Drosmīgākie,tā saucamie “Breša zemnieki”,nebija nobijušies no aizvešanas uz “Sibīriju” un jau strādāja uz viņiem iedotās zemes cits veiksmīgāk, cits ne visai veiksmīgi.Arī pārējie “paši sev kalpot gribošie” saņēma dūšu un pieprasīja zemi ap savām ēkam saimnieciskai darbībai un sāka strādāt.
Tad pienāca laiks, kad “likvidēja” kolhozus un padomju saimniecības, to īpašumu sadalot pajās (vai akcijās).Te nu bija pirmā “ŪDENS IZLIEŠANA”. Tā vietā lai apvienotos un saglabātu kā kopēju īpašumu (saliekot kopā attiecīgā daudzuma pajas vai akcijas) atdalot no lielsaimniecības remontdarbnīcas, traktorus, automašīnas un citu tehniku un izveidotu “Remonta un tehnisko pakalpojumu kooperatīvu” katrs gribēja sev traktoru, bet ja neiznāk traktors, tad vismaz “tā riteni” nedomājot nemaz par augsnes apstrādes un citu tehniku.
Tas pats bija arī ar graudu pirmsapstrādes cehiem (tautas valodā kaltēm) un citiem ražošanas objektiem, kurus visbiežak privatizēja to vadītāji, uzpērkot par “smiekla naudu “pajas no gados vecākiem cilvēkiem.
Tajā laikā Rietumvalstu, Skandināvijas un pat Amerikas konsultanti mums jautāja: “KĀPĒC JŪS GRAUJIET TO,KAS JUMS JAU IR UZCELTS?”
Bet mūsu starpā bija “gudrīši” kam bija izdevīgi “ieborēt” tautai, sevišķi laukos, to, ka “KOOPERĀCIJA”ir trakāka par kolhozu, jo viņiem tas deva iespēju labi iedzīvoties uz “Muļķu zemes” tautas rēķina.
Es tajā laikā, runājot ar cilvēkiem, mēdzu jokot: “Kolhozs bija kooperācijas parodija, kur īpašumu atņēma un par to neko nesamaksāja atšķirībā no īstas kooperācijas, kur īpašumu iegulda brīvprātīgi par to saņemot attiecīgu peļņas daļu atkarībā no ieguldījuma lieluma“.
Nākošais etaps bija lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācija. Šeit lielu lomu pa sliktu ražotājiem (zemniekiem) nospēlēja novēlotā likuma par kooperatīvu tai skaitā piensaimieku kooperatīvu paraugstatūtiem pieņemšana, kā arī visādi citādi ierobežojumi, kas daudziem zemniekiem liedza iespēju piedalīties šaja procesā.
Tākā pašreiz vissmagāk ir piena ražotājiem, tad pievērsīšos Rīgas piena kombināta privatizēšanai.
Pirms sākšu šo procesu aprakstīt gribu atzīmēt, ka RPK piederēja pienotavas, kurās varēja ražot sieru, sviestu, biezpienu un cita veida produkciju un tās atradās visā Latvijā. Atjaunojot piensaimnieku kooperatīvus tās un viņām piederošās savāktuves pārgāja šo kooperatīvu īpašumā un viņu darbība bija atkarīga no šo kooperatīvu gribas.Vaina daudzām neveiksmēm bija tā ka par šo kooperatīvu priekšsēdētājiem tauta ievēlēja šo pienotavu un krējotavu vadītājus, bet daudzi no tiem rīkojās (maigi izsakoties)nerēķinoties ar kooperatīvu statūtu prasībam.
Otrā “ŪDENS IZLIEŠANA” un “UZKĀPŠANA UZ GRĀBEKĻA”
ar sitiena pa pieri saņemšanu vēlāk,kad jāsāk mācīties no kļūdām.
Privatizējot Rīgas Piena Kombinātu pēc lielām pārrunām nonāca pie galīgā lēmuma, ka katram pagastam, kura zemnieki (ieskaitīja arī kolhozu nodoto) nodeva pienu RPK pienākas nodotā piena daudzumam atbilstošs akciju skaits, kuras var iegādāties uz nomaksu, nomaksājot 5 gadu laikā,
Akciju nominālvērtība vēl tagad ir un bija arī tad 50 lati. Akcijas cena bija 12,5 lati tiem, kuriem pēc RPK privatizācijas nebija ne pienotavas ne krējotavas un 25 lati tiem,kuri tās pārņēma.1/4 daļu no akciju cenas varēja samaksāt ar sertifikātiem .Neizpirktas palika ap 42% akcijas. Ja zemnieki būtu izpirkuši visas akcijas,tad vadoties no nodotā piena daudzuma, tikai Rīgas rajona zemniekiem vien piederētu gandrīz 1/2 no RPK,bet ar to jau arī muļķības nebeidzās, jo vēlāk daudzi šis akcijas pārdeva par 9-10 latiem,kas sastāda tikai 1/5 daļu no to nominālvērtības.
Pašreiz esošie piensaimnieku kooperatīvi sāk domāt par savu pārstrādi. Ideja ir laba,bet par noželu ļoti dārga.Var jau iegādāties kādu “paputējušu” vai uz bankrota robežas esošu pienotavu vai siera ražotni pielāgot to šodienas ražotnes prasībām (bet tas būs dārgi gan pārbūves,gan ražošanas izmaksu ziņā), bet vislabāk ,manuprāt, būtu censties atgūt “vējā palaistās” RĪGAS PIENA KOMBINĀTA akcijas, jo RPK pa šiem gadiem ir modernizējies atbilstoši visām ES prasībām.
Protams arī šis ceļš ir “ērkšķains”(lasi dārgs), jo akcijas cena vairs nebūs 1/2 vai 1/4 daļa no tās nominālvērtības.
Vēl viena lieta, kas jāatcerās, ir spēja iesaistīties “Pasaules tirgū” kur ir vajadzīgi lieli un regulāri apjomi.Mazas ražotnes to nodrošināt nevar un tad tām būs ne tikai jāapvienojās, bet jau tagad jasāk meklēt sadarbības iespējas ar Rīgas PK, kuram ir atpazīstamība pasaules tirgū, lai varētu apvienot savu produkciju šim tirgum vajadzīgajos apjomos.
Vēl nedaudz par pašreizējo piensaimnieku kooperatīvu darbību. Šo kooperatīvu vadība ir izvēlējusies vieglāko ceļu - pārdot nepārstrādātu svaigpienu citas ar mums konkurējošas valsts piena pārstrādes uzņēmumiem. Pirms sākt šadu darbību vajadzēja izvērtēt vai tas ir izdevīgi ne tikai viņiem pašiem, bet arī valstij kopumā un izdiskutēt par to ar Latvijā esošajiem piena pārstrādes uzņēmumiem.
Esmu pārliecināts, ka vienošanās par svaigpiena iepirkuma cenām būtu atrasta. Arī mūsu pašu piena kombinātu pārstrādes jauda būtu izmantota pilnīgāk, kas ļautu samazināt piena produktu ražošanas izmaksas.
Eksportēt produkciju ar zemu pievienoto vērtību vai bez tās (svaigpienu) no ekonomiskā viedokļa ir neizdevīgi tam, kurš to pārdod , bet izdevīgi tam, kurš to pērk. Par to kooperatīvi dzenoties pēc ātras peļņas ir aizmirsuši. Viņi ir aizmirsuši, ka”lej ūdeni” uz Latvijas piena kombinātu “KONKURENTU dzirnavām”.Tāpat viņi nesaprot vai negrib saprast to, ka Lietuvā pašu zemniekiem par tādas pašas kvalitātes pienu maksā mazāk un iestāsta, ka Latvijā ražo kvalitatīvāku pienu.
Cik man zināms,tad šādam nepārstrādāta piena eksportam no Latvijas uz Lietuvu ,“Maximi”un citas Lietuvas uzņēmējiem piederošas tirdzniecības uzņēmumu ķēdes arī ir ieinteresētas, jo nav jākonvertē LATI uz LITIEM, maksājot par Latvijā ievesto Lietuvas piena kombinātu produkciju atbilstoši summai, ko šiem Lietuvas PK būtu jākonvertē no LITIEM uz LATIEM par Latvijā iepirkto nepārstrādāto svaigpienu.
Arī šis darījums pie tā naudas apgrozījuma dod mūsu kaimiņiem zināmu peļņu.
Tādas nu ir viena “Lauku veča”, kurš ir iekšā šaja “katlā”, ko sauc par piena ražošanu, pārstrādi un realizaciju (ar dažiem pārtraukumiem) no”bērna kājas”,domas. Mans uzskats ir,ka šie piensaimnieku kooperatīvi nepieliek eksportētajam pienam nekādu pievienoto vērtību un te nu rodās jautājums vai viņi ir tiesīgi saņemt par savu darbību Valsts subsīdijas.
Citādi domāt nevienam nav liegts, bet var prasīt atbildību no Valsts vai Zemkopības ministra par šādām pašu izdarībām, kas grauj Latvijas piena pārstrādi un līdz ar to arī piena lopkopību.
Ar cieņu un savu kā mazā RPK akcionāra izpratni
Z/S “Cirtas” pārvaldnieks Jānis Dzelzkalējs
Bloga īpašnieka komentārs
Raksta autors ir tipiskas zemnieku saimniecības īpašnieks, kura ražo pienu un cūkgaļu. Augkopības produkcija galvenokārt tiek izlietota lopbarības sagatavošanai. Gribētos papildināt raksta autoru ar nelielu ieskatu kooperācijas vēsturē. Pirmie kooperatīvi Latvijā tika nodibināti jau 19.gadsimta sākumā. Pirmās brīvvalsts laikos to skaits ievērojami pieauga un tie apvienojās lauksaimnieku centrālbiedrībā, kura pēc K.Ulmaņa kārtības ieviešanas tika pārveidota par Lauksaiomniecības kameru. Valstij tai laikā piederēja gan sviesta, gan bekona, gan linu eksporta monopols. Pagastu līmenī koooperatīvi protams bija neatkarīgi. Mežotnes pagastā pirms kara bija lauksaimnieku biedrība, tehnikas koplietošanas kooperatīvs,savstarpējās apdrošināšanas biedrība, piensaimnieku biedrība, patērētāju biedrība, krājaizdevu biedrība. Tātad toreiz jau pagasta līmenī pastāvēja ķēdīte: ražošana -> pārstrāde -> realizācija plus vēl savas "minibankas" - krājaizdevu sabiedrības. Toreizējo Latvijas pieredzi apguva Zviedrija un tāpēc tajā ir lieliski organizēta zemnieku pašpārvalde un kooperācija. Zviedrijas zemniekiem pieder ne tikai sava zeme, bet arī pārstrādes uzņēmumi, bankas, apdrošināšanas sabiedrības un pats galvenais realizācija. 2006.gadā biju iegājis vairākos Zviedrijas LRF (Fermeru federācias) piederošos lielveikalos. Tāpēc un arī lielāku ES maksājumu dēļ Zviedrijas fermeriem nav jārisina tās problēmas, par kurām raksta J.Dzelzkalējs.
Tad pienāca laiks, kad “likvidēja” kolhozus un padomju saimniecības, to īpašumu sadalot pajās (vai akcijās).Te nu bija pirmā “ŪDENS IZLIEŠANA”. Tā vietā lai apvienotos un saglabātu kā kopēju īpašumu (saliekot kopā attiecīgā daudzuma pajas vai akcijas) atdalot no lielsaimniecības remontdarbnīcas, traktorus, automašīnas un citu tehniku un izveidotu “Remonta un tehnisko pakalpojumu kooperatīvu” katrs gribēja sev traktoru, bet ja neiznāk traktors, tad vismaz “tā riteni” nedomājot nemaz par augsnes apstrādes un citu tehniku.
Tas pats bija arī ar graudu pirmsapstrādes cehiem (tautas valodā kaltēm) un citiem ražošanas objektiem, kurus visbiežak privatizēja to vadītāji, uzpērkot par “smiekla naudu “pajas no gados vecākiem cilvēkiem.
Tajā laikā Rietumvalstu, Skandināvijas un pat Amerikas konsultanti mums jautāja: “KĀPĒC JŪS GRAUJIET TO,KAS JUMS JAU IR UZCELTS?”
Bet mūsu starpā bija “gudrīši” kam bija izdevīgi “ieborēt” tautai, sevišķi laukos, to, ka “KOOPERĀCIJA”ir trakāka par kolhozu, jo viņiem tas deva iespēju labi iedzīvoties uz “Muļķu zemes” tautas rēķina.
Es tajā laikā, runājot ar cilvēkiem, mēdzu jokot: “Kolhozs bija kooperācijas parodija, kur īpašumu atņēma un par to neko nesamaksāja atšķirībā no īstas kooperācijas, kur īpašumu iegulda brīvprātīgi par to saņemot attiecīgu peļņas daļu atkarībā no ieguldījuma lieluma“.
Nākošais etaps bija lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizācija. Šeit lielu lomu pa sliktu ražotājiem (zemniekiem) nospēlēja novēlotā likuma par kooperatīvu tai skaitā piensaimieku kooperatīvu paraugstatūtiem pieņemšana, kā arī visādi citādi ierobežojumi, kas daudziem zemniekiem liedza iespēju piedalīties šaja procesā.
Tākā pašreiz vissmagāk ir piena ražotājiem, tad pievērsīšos Rīgas piena kombināta privatizēšanai.
Pirms sākšu šo procesu aprakstīt gribu atzīmēt, ka RPK piederēja pienotavas, kurās varēja ražot sieru, sviestu, biezpienu un cita veida produkciju un tās atradās visā Latvijā. Atjaunojot piensaimnieku kooperatīvus tās un viņām piederošās savāktuves pārgāja šo kooperatīvu īpašumā un viņu darbība bija atkarīga no šo kooperatīvu gribas.Vaina daudzām neveiksmēm bija tā ka par šo kooperatīvu priekšsēdētājiem tauta ievēlēja šo pienotavu un krējotavu vadītājus, bet daudzi no tiem rīkojās (maigi izsakoties)nerēķinoties ar kooperatīvu statūtu prasībam.
Otrā “ŪDENS IZLIEŠANA” un “UZKĀPŠANA UZ GRĀBEKĻA”
ar sitiena pa pieri saņemšanu vēlāk,kad jāsāk mācīties no kļūdām.
Privatizējot Rīgas Piena Kombinātu pēc lielām pārrunām nonāca pie galīgā lēmuma, ka katram pagastam, kura zemnieki (ieskaitīja arī kolhozu nodoto) nodeva pienu RPK pienākas nodotā piena daudzumam atbilstošs akciju skaits, kuras var iegādāties uz nomaksu, nomaksājot 5 gadu laikā,
Akciju nominālvērtība vēl tagad ir un bija arī tad 50 lati. Akcijas cena bija 12,5 lati tiem, kuriem pēc RPK privatizācijas nebija ne pienotavas ne krējotavas un 25 lati tiem,kuri tās pārņēma.1/4 daļu no akciju cenas varēja samaksāt ar sertifikātiem .Neizpirktas palika ap 42% akcijas. Ja zemnieki būtu izpirkuši visas akcijas,tad vadoties no nodotā piena daudzuma, tikai Rīgas rajona zemniekiem vien piederētu gandrīz 1/2 no RPK,bet ar to jau arī muļķības nebeidzās, jo vēlāk daudzi šis akcijas pārdeva par 9-10 latiem,kas sastāda tikai 1/5 daļu no to nominālvērtības.
Pašreiz esošie piensaimnieku kooperatīvi sāk domāt par savu pārstrādi. Ideja ir laba,bet par noželu ļoti dārga.Var jau iegādāties kādu “paputējušu” vai uz bankrota robežas esošu pienotavu vai siera ražotni pielāgot to šodienas ražotnes prasībām (bet tas būs dārgi gan pārbūves,gan ražošanas izmaksu ziņā), bet vislabāk ,manuprāt, būtu censties atgūt “vējā palaistās” RĪGAS PIENA KOMBINĀTA akcijas, jo RPK pa šiem gadiem ir modernizējies atbilstoši visām ES prasībām.
Protams arī šis ceļš ir “ērkšķains”(lasi dārgs), jo akcijas cena vairs nebūs 1/2 vai 1/4 daļa no tās nominālvērtības.
Vēl viena lieta, kas jāatcerās, ir spēja iesaistīties “Pasaules tirgū” kur ir vajadzīgi lieli un regulāri apjomi.Mazas ražotnes to nodrošināt nevar un tad tām būs ne tikai jāapvienojās, bet jau tagad jasāk meklēt sadarbības iespējas ar Rīgas PK, kuram ir atpazīstamība pasaules tirgū, lai varētu apvienot savu produkciju šim tirgum vajadzīgajos apjomos.
Vēl nedaudz par pašreizējo piensaimnieku kooperatīvu darbību. Šo kooperatīvu vadība ir izvēlējusies vieglāko ceļu - pārdot nepārstrādātu svaigpienu citas ar mums konkurējošas valsts piena pārstrādes uzņēmumiem. Pirms sākt šadu darbību vajadzēja izvērtēt vai tas ir izdevīgi ne tikai viņiem pašiem, bet arī valstij kopumā un izdiskutēt par to ar Latvijā esošajiem piena pārstrādes uzņēmumiem.
Esmu pārliecināts, ka vienošanās par svaigpiena iepirkuma cenām būtu atrasta. Arī mūsu pašu piena kombinātu pārstrādes jauda būtu izmantota pilnīgāk, kas ļautu samazināt piena produktu ražošanas izmaksas.
Eksportēt produkciju ar zemu pievienoto vērtību vai bez tās (svaigpienu) no ekonomiskā viedokļa ir neizdevīgi tam, kurš to pārdod , bet izdevīgi tam, kurš to pērk. Par to kooperatīvi dzenoties pēc ātras peļņas ir aizmirsuši. Viņi ir aizmirsuši, ka”lej ūdeni” uz Latvijas piena kombinātu “KONKURENTU dzirnavām”.Tāpat viņi nesaprot vai negrib saprast to, ka Lietuvā pašu zemniekiem par tādas pašas kvalitātes pienu maksā mazāk un iestāsta, ka Latvijā ražo kvalitatīvāku pienu.
Cik man zināms,tad šādam nepārstrādāta piena eksportam no Latvijas uz Lietuvu ,“Maximi”un citas Lietuvas uzņēmējiem piederošas tirdzniecības uzņēmumu ķēdes arī ir ieinteresētas, jo nav jākonvertē LATI uz LITIEM, maksājot par Latvijā ievesto Lietuvas piena kombinātu produkciju atbilstoši summai, ko šiem Lietuvas PK būtu jākonvertē no LITIEM uz LATIEM par Latvijā iepirkto nepārstrādāto svaigpienu.
Arī šis darījums pie tā naudas apgrozījuma dod mūsu kaimiņiem zināmu peļņu.
Tādas nu ir viena “Lauku veča”, kurš ir iekšā šaja “katlā”, ko sauc par piena ražošanu, pārstrādi un realizaciju (ar dažiem pārtraukumiem) no”bērna kājas”,domas. Mans uzskats ir,ka šie piensaimnieku kooperatīvi nepieliek eksportētajam pienam nekādu pievienoto vērtību un te nu rodās jautājums vai viņi ir tiesīgi saņemt par savu darbību Valsts subsīdijas.
Citādi domāt nevienam nav liegts, bet var prasīt atbildību no Valsts vai Zemkopības ministra par šādām pašu izdarībām, kas grauj Latvijas piena pārstrādi un līdz ar to arī piena lopkopību.
Ar cieņu un savu kā mazā RPK akcionāra izpratni
Z/S “Cirtas” pārvaldnieks Jānis Dzelzkalējs
Bloga īpašnieka komentārs
Raksta autors ir tipiskas zemnieku saimniecības īpašnieks, kura ražo pienu un cūkgaļu. Augkopības produkcija galvenokārt tiek izlietota lopbarības sagatavošanai. Gribētos papildināt raksta autoru ar nelielu ieskatu kooperācijas vēsturē. Pirmie kooperatīvi Latvijā tika nodibināti jau 19.gadsimta sākumā. Pirmās brīvvalsts laikos to skaits ievērojami pieauga un tie apvienojās lauksaimnieku centrālbiedrībā, kura pēc K.Ulmaņa kārtības ieviešanas tika pārveidota par Lauksaiomniecības kameru. Valstij tai laikā piederēja gan sviesta, gan bekona, gan linu eksporta monopols. Pagastu līmenī koooperatīvi protams bija neatkarīgi. Mežotnes pagastā pirms kara bija lauksaimnieku biedrība, tehnikas koplietošanas kooperatīvs,savstarpējās apdrošināšanas biedrība, piensaimnieku biedrība, patērētāju biedrība, krājaizdevu biedrība. Tātad toreiz jau pagasta līmenī pastāvēja ķēdīte: ražošana -> pārstrāde -> realizācija plus vēl savas "minibankas" - krājaizdevu sabiedrības. Toreizējo Latvijas pieredzi apguva Zviedrija un tāpēc tajā ir lieliski organizēta zemnieku pašpārvalde un kooperācija. Zviedrijas zemniekiem pieder ne tikai sava zeme, bet arī pārstrādes uzņēmumi, bankas, apdrošināšanas sabiedrības un pats galvenais realizācija. 2006.gadā biju iegājis vairākos Zviedrijas LRF (Fermeru federācias) piederošos lielveikalos. Tāpēc un arī lielāku ES maksājumu dēļ Zviedrijas fermeriem nav jārisina tās problēmas, par kurām raksta J.Dzelzkalējs.
Abonēt:
Ziņas (Atom)