Tikko svinējām barikāžu 20 gadu jubileju. Toreizējo barikāžu dalībnieki sev neuzdeva jautājumu: kāpēc ir jāpiedalās šinī nevardarbīgajā cīņā par savas tautas brīvību? Visi bijām vienoti sapņos, ideālos, cerībās – arī ar mūsu valsts vadītājiem. Vismaz toreiz tā domāja lielākā daļa no barikāžu dalībniekiem.
Jūtas vīlušies
Taču daudzi no mums nezināja, ka laikā, kad lauksaimniecības ministrs D.Ģēģers koordinēja smagās lauksaimniecības tehnikas nosūtīšanu uz Rīgu, viņa vietnieks A.Šķēle jau, šķiet, kala pārstrādes uzņēmumu „prihvatizācijas” plānus, bet A.Kargins un Co pilnā sparā mainīja valūtu. Par ko vēlāk kļuva Kargins un Krasovickis un kādu „dāvanu” Latvijai viņi mums nesen sarūpēja ir visiem labi zināms. Manuprāt, lielākā Latvijas Tautas frontes un Augstākās Padomes kļūda bija tā, ka par pirmo atjaunotās valsts premjeru ļāva kļūt šoka terapijas apolēģētam I.Godmanim, kurš bija orientēts uz Rietumu liberālās ideoloģijas nekritisku akceptēšanu. Daudz labāka kandidatūra, iespējams būtu bijusi V.E.Bresis. I. Godmaņa valdības politikā pārejas periodā tika noniecinātas lauksaimnieku kooperācijas iespējas.
Šodien Latvijas varturus un tautu šķir bezdibenis. Tāpēc daudzi no bijušajiem barikādniekiem jūtās vīlušies neatkarībā. Šo 20 gadu laikā ir uzceltas jaunas barikādes starp varu un tautu. Jau simtiem tūkstošiem tautiešu ir izdzīti piespiedu emigrācijā. Mūsu dzimtenē valda apātija un savstarpējs naids. Arī tas diemžēl ir barikāžu rezultāts. Pareizāk sakot – pēc barikāžu laika Latvijas vadītāju izvēlētās politikas rezultāts. Vai nav laiks to izvērtēt un padomāt – vai bija iespēja darīt arī citādi? Kaut vai tādēļ, lai no kļūdām mācītos.
Bet kas notiek mūsu kaimiņzemēs?
Pirms vairāk kā pieciem gadiem arī ukraiņi bija sacēluši savas barikādes – teltis pašā Kijevas centrā un apmēram divus mēnešus protestēja pret V.Janukoviča uzvaru prezidenta vēlēšanās. Varētu domāt, ka tā bija tautas stihiska rīcība pret it kā vēlēšanu viltošanu. Iespējams tā arī bija, bet rodas jautājums, kas visu to finansēja? Man vairāk gribētos pievienoties tam viedoklim, ka šie protesti bija dāsni finansēti no Rietumiem. Jo kur gan piketētājiem rastos nauda, lai divus mēnešus varētu dzīvot Kreščatikā. Atšķirībā no mūsu barikādēm, kas vismaz daļēji tika centralizēti finansētas no savas atjaunotās valsts varas, ukraiņiem tādas iespējas noteikti nebija, jo tur jau 15 gadus valdīja kapitālisms ar savu naudas varu.
Nesen nu jau ceturto reizi baltkrievi pārvēlēja A.Lukašenko prezidenta amatā. Vēl nebija slēgti vēlēšanu iecirkņi, kad Minskas ielās pulcējās iedzīvotāji, kuri protestēja pret nedemokrātiskām vēlēšanām. Taču atšķirībā no Ukrainas, kur protestētāji iestājās par vienu kandidātu V.Juščenko, Baltkrievijā tādu bija veseli deviņi. Tāpēc, manuprāt, neizdevās A.Lukašenko gāšana. Mēs varam nosodīt A.Lukašenko par autokrātismu un divdomīgām attiecībām ar Krieviju. Tomēr nevar noliegt, ka viņš spējis panākt zināmu Baltkrievijas ekonomisko stabilitāti. Lai gan tur nevalda superpārticība, taču nav nabadzības galējību, nav pārspīlēta kontrasta starp „neveiksminiekiem” un „prihvatizācijas” miljonāriem.
Kā stāsta mūsdienu Baltkrievijā pabijušie lauksaimnieki, tad tur neesot redzami neizpļauti grāvji vai pamestas fermas. Notiek plaša būvniecība, jo sevišķi ceļu. Baltkrievijas traktorus tirgo visā pasaulē. Arī cita rūpniecība nav likvidēta. Protams, nav redzami Latvijā tik populārie ubagi, jo visiem ir darbs un režīms nevienam neļauj slinkot.
A.Lukašenko var uzskatīt par Baltkrievijas mūsdienu Kārli Ulmani, kura valdīšanas gadus mūsu vecākā paaudze dēvē par Latvijas zelta laikmetu. Neidealizējot Baltkrievijas vadītāju un viņa varas noturēšanas metodes, šīs valsts pieredze tomēr rāda, ka arī globalizācijas laikmetā ir iespējama ekonomiska neatkarība, neizpārdodot savas valsts uzņēmumus un dabas bagātības starptautiskajam kapitālam. Iespējama politiska patstāvība, tiesa gan – akrobātiski žonglējot starp lielvarām.
Lai atjaunotu ticību
Diez vai Latvijā būtu atbalstāma tāda pārprasta demokrātiju (lasi - visatļautība) kā šodien, kad portālā „Delfi” var ar rupjiem vārdiem ķengāt Valsts prezidentu, kurš šajos četros gados jau ir paspējis nosirmot. Pārmest bijušajam ārstam pateicību saņemšanu var tikai liekuļi. Mani nelaiķa vecāki ārstiem ir pateikušies – ziedojot naudu gan padomju laikos, gan tagad „brīvās” Latvijas laikos. Un tā ir darījuši daudzi mūsu valsts iedzīvotāji. V.Zatlers pirms operācijām naudu neprasīja.
Esmu pārliecināts, ka vairākums 50 gadu vecumu pārsniegušo Latvijas pilsoņu labāk izvēlotos Kārļa Ulmaņa tipa autokrātisko režīmu nevis „atvērto” (pareizāk sakot – galēji liberālo) mūsdienu Latviju, kas dzen postā latviešus.
Tāpēc ir pēdējais laiks izvērtēt valdību liberālās, prettautiskās politikas nodarīto postu Latvijas valstij un tautai. Un padomāt, ko būtu jādara, lai atjaunotu Latvijas ekonomisko neatkarību un tautas ticību savai nākotnei.
Manuprāt, viena no Kārļa Ulmaņa panākumu atslēgām ir meklējama tā laika attieksmē pret augstākām vērtībām, pret Dievu, tautu un savu dzimteni. Toreiz nevienam vecākam pat prātā neienāca protestēt pret ticības mācību skolās. Tāpat nevienam Latvijā dzīvojošam neienāca prātā protestēt, ka jāmācās latviešu valoda.
Uz patiesu (nevis ciparu) Latvijas augšupeju varam cerēt tikai tad, kad sabiedrība iemācīsies dzīvot saskaņā ar Dieva dotiem morāles likumiem.
otrdiena, 2011. gada 1. februāris
ceturtdiena, 2010. gada 23. septembris
Dievs sargi mūs no „prezidentes” Ēlertes!
Nesen LTV1 100.panta ietvaros satikās kādreizējās domubiedres, bet tagad politiskās pretinieces Helēna Demakova un Sarmīte Ēlerte.
Manu uzmanību saistīja šo abu dāmu uzskatu atšķirības vienā jautājumā – vai skolēniem būtu jāmācās no vienas vai vairākām grāmatām.
„Tostarp jautājumā par mācību grāmatām. H. Demakova uzskata, ka skolās katrā priekšmetā vajadzīga viena mācību grāmata, kas brīvi pieejama arī internetā, izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā. ‘Un nekas neliedz vecākiem piepirkt vēl citas grāmatas, ja viņi to vēlas’,» sacīja H.Demakova. Savukārt S.Ēlerte uzskata, ka « nevar būt viena mācību grāmata, tas būtu kā īsais kurss. Skolām savs piedāvājums ir jādažādo, nevis jāiet pēc viena standarta».”(Citēts no www.diena.lv)
Man šī S.Ēlertes atbilde nebija liels pārsteigums, jo gandrīz divus gadu desmitus atkarībā no politiskās konjuktūras, S.Ēlerte kā laikraksta Diena galvenā redaktore nodarbojās ar „dažādošanas” ieviešanu Latvijā.
Kad vajadzēja sagatavot Latviju iestājai ES un NATO, tad labs bija arī Andris Šķēle. Vēlāk tāds bija „ģeniālais un godīgais” Einārs Repše. Tieši viņa premjerēšanas laikā notika viskrasākais Latvijas ekonomikas pavērsiens liberālisma virzienā.
Masu informācijas līdzekļos jau ir izskanējusi doma, ka par nākamo Latvijas prezidenti varot kļūt Sarmīte Ēlerte. Tā ir diezgan reāla iespējamība, ņemot vērā viņas kuplo „avju „ pulku.
Viens no S.Ēlertes „dažādošanas” veidiem ir homoseksuālisma propoganda. Visi tie, kas iestājas pret šīs izlaidības, slimības un nelaimes propagandu, tiek nosaukti par atpalikušiem homofobiem, kuri noteikti ir jāpāraudzina, sākot jau ar bērnudārzu.
Lūk, tas ir arī viens no Ēlertesprāt iemesliem, kāpēc ir jādažādo sabiedrība: Nost ar tradicionālajām, konservatīvajām vērtībām, ir atļauts viss, kas nav aizliegts ar likumu. Bet arī likumu mēs (liberāļi) piemērosim sev.
Es noteikti negribētu piedzīvot laikus, kādi jau pienākuši Zviedrijā, kur mācītājus sēdina cietumā par to, ka viņi citē Bībeli, kur homoseksuālisms tiek nosaukts par grēku.
Es, kā kristietis, nevēlos ieslodzīt šos nelaimīgos cilvēkus „pidarolezborijos”, taču arī negribu pieļaut grēka pasludināšanu par normu.
Labi atceros 2006.gada vasaru, kad tikko mūžībā aizgāja Eduards Pāvuls. Otrā dienā nopirku abus lielākos Latvijas laikrakstus: Neatkarīgo rīta avīzi un Dienu. Pirmajai visu pirmo lappusi aizņēma E.Pāvulam veltīts nekrologs, turpretī otrajai visvarīgākā ziņa bija peripētijas ap homoseksuāļu gājienu.
Lai arī es galīgi neesmu H.Demakovas fans, taču piekrītu viņai jautājumā par mācību grāmatām.
Pirmkārt, tāpēc ka mums nav tik daudz pedagogu, kuri atbilstu S.Ēlertes augstajām prasībām.
Otrkārt, tāpēc ka visiem vidusskolas beidzējiem ir jādod iespējas iestāties jebkurā augstskolā.
Treškārt, tāpēc ka sevišķi apdāvinātiem bērniem jāmācās speciālo novirzienu skolās. Priekš tā mums pietiks talantīgu pedagogu.
Un ceturtkārt, skolēnu vecākiem būs mazāk izdevumu grāmatu iegādei.
Lūk, šie ir tikai divi no iemesliem, kāpēc es Jūs, Sarmīt Ēlert, negribu redzēt kā nākošo prezidenta pils saimnieci.
Aivars Punka, 10.Saeimas deputātu kandidāts no KDS (13.saraksts) Zemgalē.
Manu uzmanību saistīja šo abu dāmu uzskatu atšķirības vienā jautājumā – vai skolēniem būtu jāmācās no vienas vai vairākām grāmatām.
„Tostarp jautājumā par mācību grāmatām. H. Demakova uzskata, ka skolās katrā priekšmetā vajadzīga viena mācību grāmata, kas brīvi pieejama arī internetā, izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā. ‘Un nekas neliedz vecākiem piepirkt vēl citas grāmatas, ja viņi to vēlas’,» sacīja H.Demakova. Savukārt S.Ēlerte uzskata, ka « nevar būt viena mācību grāmata, tas būtu kā īsais kurss. Skolām savs piedāvājums ir jādažādo, nevis jāiet pēc viena standarta».”(Citēts no www.diena.lv)
Man šī S.Ēlertes atbilde nebija liels pārsteigums, jo gandrīz divus gadu desmitus atkarībā no politiskās konjuktūras, S.Ēlerte kā laikraksta Diena galvenā redaktore nodarbojās ar „dažādošanas” ieviešanu Latvijā.
Kad vajadzēja sagatavot Latviju iestājai ES un NATO, tad labs bija arī Andris Šķēle. Vēlāk tāds bija „ģeniālais un godīgais” Einārs Repše. Tieši viņa premjerēšanas laikā notika viskrasākais Latvijas ekonomikas pavērsiens liberālisma virzienā.
Masu informācijas līdzekļos jau ir izskanējusi doma, ka par nākamo Latvijas prezidenti varot kļūt Sarmīte Ēlerte. Tā ir diezgan reāla iespējamība, ņemot vērā viņas kuplo „avju „ pulku.
Viens no S.Ēlertes „dažādošanas” veidiem ir homoseksuālisma propoganda. Visi tie, kas iestājas pret šīs izlaidības, slimības un nelaimes propagandu, tiek nosaukti par atpalikušiem homofobiem, kuri noteikti ir jāpāraudzina, sākot jau ar bērnudārzu.
Lūk, tas ir arī viens no Ēlertesprāt iemesliem, kāpēc ir jādažādo sabiedrība: Nost ar tradicionālajām, konservatīvajām vērtībām, ir atļauts viss, kas nav aizliegts ar likumu. Bet arī likumu mēs (liberāļi) piemērosim sev.
Es noteikti negribētu piedzīvot laikus, kādi jau pienākuši Zviedrijā, kur mācītājus sēdina cietumā par to, ka viņi citē Bībeli, kur homoseksuālisms tiek nosaukts par grēku.
Es, kā kristietis, nevēlos ieslodzīt šos nelaimīgos cilvēkus „pidarolezborijos”, taču arī negribu pieļaut grēka pasludināšanu par normu.
Labi atceros 2006.gada vasaru, kad tikko mūžībā aizgāja Eduards Pāvuls. Otrā dienā nopirku abus lielākos Latvijas laikrakstus: Neatkarīgo rīta avīzi un Dienu. Pirmajai visu pirmo lappusi aizņēma E.Pāvulam veltīts nekrologs, turpretī otrajai visvarīgākā ziņa bija peripētijas ap homoseksuāļu gājienu.
Lai arī es galīgi neesmu H.Demakovas fans, taču piekrītu viņai jautājumā par mācību grāmatām.
Pirmkārt, tāpēc ka mums nav tik daudz pedagogu, kuri atbilstu S.Ēlertes augstajām prasībām.
Otrkārt, tāpēc ka visiem vidusskolas beidzējiem ir jādod iespējas iestāties jebkurā augstskolā.
Treškārt, tāpēc ka sevišķi apdāvinātiem bērniem jāmācās speciālo novirzienu skolās. Priekš tā mums pietiks talantīgu pedagogu.
Un ceturtkārt, skolēnu vecākiem būs mazāk izdevumu grāmatu iegādei.
Lūk, šie ir tikai divi no iemesliem, kāpēc es Jūs, Sarmīt Ēlert, negribu redzēt kā nākošo prezidenta pils saimnieci.
Aivars Punka, 10.Saeimas deputātu kandidāts no KDS (13.saraksts) Zemgalē.
trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs
Baņķieru alkatība – galvenais krīzes cēlonis
Par krīzes cēloņiem pasaulē un Latvijā ir uzrakstīts neskaitāms daudzums mazāk vai vairāk nopietnu autoru rakstu.
Manuprāt, galvenie krīzes izraisītāji ir banku īpašnieki, kuri riskē ar citu cilvēku naudu. Kā zināms, bankas pašu kapitāls nevar būt mazāks par apmēram 1/10 no aktīviem. Te var lietot analoģiju no fizikas – sviras likumu. Tātad uz īsākā 1/10 sviras pleca sēž baņķieri un cenšas noturēt līdzsvarā 9/10 klientu sviras. Protams, ka tas grūti, un bieži vien beidzas ar sistēmas nestabilitāti – finanšu krīzi.
Tajā pašā laikā ir zināms, ka islāma valstu bankās par noguldījumiem nemaksā procentus un neaizdod naudu uz procentiem. Peļņu iespējams gūt tikai no reāla darba rezultātiem vai arī tirdznieciskiem darījumiem, turklāt bankas uzņemas tikpat lielu daļu atbildības kā to klienti.
Zināma līdzība ar musulmaņu bankām ir mūsu pašu krājaizdevu sabiedrībām. Arī tās var riskēt tikai ar to naudu, kas pieder īpašniekiem – krājaizdevu sabiedrības paju biedriem. Diemžēl banku lobija dēļ krājaizdevu sabiedrību darbība ir apgrūtināta birokrātisko šķēršļu un likumdošanas nepilnību rezultātā. Tā, piemēram, izņemot atsevišķus gadījumus, par krājaizdevu sabiedrības biedru nevar kļūt juridiska persona.
Tātad, lai izvairītos no banku radītām krīzēm, ir jāmaina pati banku darbības paradigma. Respektīvi, maksimāli jātuvina banku pašu kapitāla lielums piesaistāmo klientu līdzekļu apjomam. No fizikas analoģijas tas nozīmē, ka gan baņķieru, gan klientu sviras pleca lielums tuvotos 1/2. Tādējādi ievērojami samazinātos baņķieru iespējas spēlēt ar svešu naudu.
Pašlaik valstī ir 29 bankas ar neskaitāmām filiālēm un tikai 34 (pirms kara to bija 500) krājaizdevu sabiedrības. (Krājaizdevu sabiedrības pamatkapitāla minimālais lielums ir 2000 latu.)
Manuprāt, ir nepieciešamas arī tādas finanšu iestādes, kuras darbojas gan kā bankas, gan kā krājaizdevu sabiedrības. Tas būtu iespējams, ja bankas varētu dibināt pašvaldības ar krietni mazāku kapitālu kā pašreiz – nevis pieciem miljoniem eiro, bet, piemēram, 500 tūkstošiem eiro. Tām jāpiešķir tiesības regulāri emitēt jaunas publiskas akcijas pamatkapitāla palielināšanai. Šīs akcijas būs tiesiski iegādāties visi attiecīgās pašvaldības(u) teritorijās dzīvojošie. Tādējādi daudzi pašreizējie noguldītāji varētu kļūt par šo banku īpašniekiem.
Iepriekš aprakstītās darbības veicinātu reģionu finansiālo aktivitāti un ļautu Latvijai no krīzes kārpīties laukā pašu spēkiem, nevis izmantojot «labo onkuļu» – Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Eiropas Savienības – palīdzību.
Manuprāt, galvenie krīzes izraisītāji ir banku īpašnieki, kuri riskē ar citu cilvēku naudu. Kā zināms, bankas pašu kapitāls nevar būt mazāks par apmēram 1/10 no aktīviem. Te var lietot analoģiju no fizikas – sviras likumu. Tātad uz īsākā 1/10 sviras pleca sēž baņķieri un cenšas noturēt līdzsvarā 9/10 klientu sviras. Protams, ka tas grūti, un bieži vien beidzas ar sistēmas nestabilitāti – finanšu krīzi.
Tajā pašā laikā ir zināms, ka islāma valstu bankās par noguldījumiem nemaksā procentus un neaizdod naudu uz procentiem. Peļņu iespējams gūt tikai no reāla darba rezultātiem vai arī tirdznieciskiem darījumiem, turklāt bankas uzņemas tikpat lielu daļu atbildības kā to klienti.
Zināma līdzība ar musulmaņu bankām ir mūsu pašu krājaizdevu sabiedrībām. Arī tās var riskēt tikai ar to naudu, kas pieder īpašniekiem – krājaizdevu sabiedrības paju biedriem. Diemžēl banku lobija dēļ krājaizdevu sabiedrību darbība ir apgrūtināta birokrātisko šķēršļu un likumdošanas nepilnību rezultātā. Tā, piemēram, izņemot atsevišķus gadījumus, par krājaizdevu sabiedrības biedru nevar kļūt juridiska persona.
Tātad, lai izvairītos no banku radītām krīzēm, ir jāmaina pati banku darbības paradigma. Respektīvi, maksimāli jātuvina banku pašu kapitāla lielums piesaistāmo klientu līdzekļu apjomam. No fizikas analoģijas tas nozīmē, ka gan baņķieru, gan klientu sviras pleca lielums tuvotos 1/2. Tādējādi ievērojami samazinātos baņķieru iespējas spēlēt ar svešu naudu.
Pašlaik valstī ir 29 bankas ar neskaitāmām filiālēm un tikai 34 (pirms kara to bija 500) krājaizdevu sabiedrības. (Krājaizdevu sabiedrības pamatkapitāla minimālais lielums ir 2000 latu.)
Manuprāt, ir nepieciešamas arī tādas finanšu iestādes, kuras darbojas gan kā bankas, gan kā krājaizdevu sabiedrības. Tas būtu iespējams, ja bankas varētu dibināt pašvaldības ar krietni mazāku kapitālu kā pašreiz – nevis pieciem miljoniem eiro, bet, piemēram, 500 tūkstošiem eiro. Tām jāpiešķir tiesības regulāri emitēt jaunas publiskas akcijas pamatkapitāla palielināšanai. Šīs akcijas būs tiesiski iegādāties visi attiecīgās pašvaldības(u) teritorijās dzīvojošie. Tādējādi daudzi pašreizējie noguldītāji varētu kļūt par šo banku īpašniekiem.
Iepriekš aprakstītās darbības veicinātu reģionu finansiālo aktivitāti un ļautu Latvijai no krīzes kārpīties laukā pašu spēkiem, nevis izmantojot «labo onkuļu» – Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Eiropas Savienības – palīdzību.
pirmdiena, 2010. gada 21. jūnijs
Negribu balsot par mazāko ļaunumu !
Jo tuvāk nāk 2.oktobris - 10.Saeimas vēlēšanu diena, jo grūtākā situācijā nonāk vēlētāji, nespējot izvēlēties starp daudzajiem politiķu piedāvājumiem.
To vēl vairāk sarežģī politisko spēku „konsolidācija”. Konsolidējas pat pilnīgi pretēju ideoloģiju pārstāvji.
Tā Vienotībā ir apvienojušies liberāļi no JL, daļēji konservatīvā PS un nosacīti kreisā SCP. Daudzos jautājumos šīm partijām ir atšķirīgi viedokļi. Grūti iedomāties, kā piemēram Seiles un Šadurska uzskati nacionālajos jautājumos sadzīvo ar Loskutova noliedzošo attieksmi pret Latvijas okupācijas faktu. „Kreisais” Štokenbergs pilnībā devalvē progresīvā nodokļa jēdzienu, iesakot to ieviest no ienākumiem, kuri pārsniedz 10 000 latus mēnesī. Manuprāt mūsu Bauskas novadā diez vai atradīsies kaut vai viens šāda ienākuma nodokļa maksātājs, kas atbilstu šim kritērijam. Savukārt Repše progresīvā nodokļa skalu gribēja ieviest no ienākumiem, kas tikko pārsniedz 300 latu robežu, tādejādi pilnība diskreditējot šī nodokļa pamatideju. Tas, ka 10.saeimas vēlēšanās vienlaicīgi startēs piemēram Ēlerte un sociāldemokrāts Lejiņš vēl vairāk sarežģīs vēlētāju izvēli par labu šim sarakstam.
Vēl trakāks politiskais kokteilis valda veidojumā „Par labu Latviju” (PLL), kurā apvienojušies labēji „konservatīvie” TP, itkā kristīgo vērtību aizstāvji LPP un liberāļi no LC. Konservatīvās un kristīgās vērtības šis veidojums piesauc tikai tāpēc , lai pievilinātu attiecīgos vēlētāju. Lai galīgi saduļķotu vēlētāju prātus, šī apvienība kārtējo reizi izmanto Ulmaņa vārdu, uzaicinot bijušo valsts prezidentu Gunti Ulmani par šīs apvienības vadītāju. Tai pat laikā visas lietas virza un nosaka AŠ2. Tiešām - Gebelsa un Staļina cienīga rīcība.
Pagaidām vispopulārākais politiskais spēks – Saskaņas centrs ideoloģiski ir viens no monolītākajiem. Tas sevi reprezentē kā kreisu sociāldemokrātisku spēku. SC lielākā mērķauditorija ir krieviski runājošais elektorāts. Arī latviešu aprindās tas iegūst aizvien lielāku popularitāti, pateicoties savai sociālajai un uz cilvēku vērstai ievirzei. Tiesa arī SC ir sponsorējis Parex, tādejādi liekot apšaubīt tā patiesos mērķus. Tāpat korupcijas skandālos tā ir iesaistīta ne mazāk kā citas Saeimā pārstāvētās partijas.
Arī ZZS ir pietiekoši monolīts politiskais spēks, kam ir stabils elektorāts. Tam daudzi pareģo izšķirošo lomu pēcvēlēšanu koalīcijas izveidē.
Topošās apvienības VL un TB/LNNK galvenais mērķis ir nelaist pie varas SC. Tāds pat mērķis ir arī Vienotībai.
Taču vēlētājam būs jāizvēlas tikai viens saraksts par kuru balsot. Ar plusiem un mīnusiem viņš varēs paregulēt ievēlēto deputātu kārtību. Tai pat laikā cits balsotājs par šo sarakstu izvēlēsies citu kārtību. Rezultātā manas kā vēlētāja intereses Saeimā var neviens nepārstāvēt.
Patreizējā Saeimas vēlēlēšanu kārtība liek balsot nevis par labāko sarakstu un labākajiem cilvēkiem , bet par mazāko ļaunumu.
Tas ir pilnīgā pretrunā ar Satversmi: 6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.
Pie pašreizējās vēlēšanu kārtības teorētiski un arī praktiski ir iespējams, ka Saeimā tiek ievēlēts tikai viens vai divi saraksti par kuriem kopā nobalsojuši ne vairāk kā piemēram 30 % vēlētāju. Pārējo 70 % vēlētāju balsis saņems šie(is) saraksti(s). Secinājumus katrs var izdarīt pats, izejot no politiskajām simpātijām.
Tāpēc, manuprāt ir nepieciešams atteikties no 5% barjeras. Šī viedokļa kritiķi apgalvo, ka tas padarīšot Saeimu vēl mazāk lemtspējīgu pārāk daudzo sīkpartiju klātbūtnes dēļ.
No tā varētu izvairīties ar šādiem mehānismiem.
Ieviešot tautas vēlēta prezidentu, kuram būtu tiesības atlaist Saeimu, ja tā nespēj 1.mēneša laikā pēc ievēlēšanas izveidot valdību.
Deputātu ieinteresētību ātrāk vienoties varētu panākt nosakot, ka par Saeimas deputātu var būt tikai divus termiņus pēc kārtas.
Pats balsošu un aicinu arī visus pārējos Latvijas pilsoņus balsot nevis par mazāko ļaunumu, bet par savām un Latvijas interesēm.
To vēl vairāk sarežģī politisko spēku „konsolidācija”. Konsolidējas pat pilnīgi pretēju ideoloģiju pārstāvji.
Tā Vienotībā ir apvienojušies liberāļi no JL, daļēji konservatīvā PS un nosacīti kreisā SCP. Daudzos jautājumos šīm partijām ir atšķirīgi viedokļi. Grūti iedomāties, kā piemēram Seiles un Šadurska uzskati nacionālajos jautājumos sadzīvo ar Loskutova noliedzošo attieksmi pret Latvijas okupācijas faktu. „Kreisais” Štokenbergs pilnībā devalvē progresīvā nodokļa jēdzienu, iesakot to ieviest no ienākumiem, kuri pārsniedz 10 000 latus mēnesī. Manuprāt mūsu Bauskas novadā diez vai atradīsies kaut vai viens šāda ienākuma nodokļa maksātājs, kas atbilstu šim kritērijam. Savukārt Repše progresīvā nodokļa skalu gribēja ieviest no ienākumiem, kas tikko pārsniedz 300 latu robežu, tādejādi pilnība diskreditējot šī nodokļa pamatideju. Tas, ka 10.saeimas vēlēšanās vienlaicīgi startēs piemēram Ēlerte un sociāldemokrāts Lejiņš vēl vairāk sarežģīs vēlētāju izvēli par labu šim sarakstam.
Vēl trakāks politiskais kokteilis valda veidojumā „Par labu Latviju” (PLL), kurā apvienojušies labēji „konservatīvie” TP, itkā kristīgo vērtību aizstāvji LPP un liberāļi no LC. Konservatīvās un kristīgās vērtības šis veidojums piesauc tikai tāpēc , lai pievilinātu attiecīgos vēlētāju. Lai galīgi saduļķotu vēlētāju prātus, šī apvienība kārtējo reizi izmanto Ulmaņa vārdu, uzaicinot bijušo valsts prezidentu Gunti Ulmani par šīs apvienības vadītāju. Tai pat laikā visas lietas virza un nosaka AŠ2. Tiešām - Gebelsa un Staļina cienīga rīcība.
Pagaidām vispopulārākais politiskais spēks – Saskaņas centrs ideoloģiski ir viens no monolītākajiem. Tas sevi reprezentē kā kreisu sociāldemokrātisku spēku. SC lielākā mērķauditorija ir krieviski runājošais elektorāts. Arī latviešu aprindās tas iegūst aizvien lielāku popularitāti, pateicoties savai sociālajai un uz cilvēku vērstai ievirzei. Tiesa arī SC ir sponsorējis Parex, tādejādi liekot apšaubīt tā patiesos mērķus. Tāpat korupcijas skandālos tā ir iesaistīta ne mazāk kā citas Saeimā pārstāvētās partijas.
Arī ZZS ir pietiekoši monolīts politiskais spēks, kam ir stabils elektorāts. Tam daudzi pareģo izšķirošo lomu pēcvēlēšanu koalīcijas izveidē.
Topošās apvienības VL un TB/LNNK galvenais mērķis ir nelaist pie varas SC. Tāds pat mērķis ir arī Vienotībai.
Taču vēlētājam būs jāizvēlas tikai viens saraksts par kuru balsot. Ar plusiem un mīnusiem viņš varēs paregulēt ievēlēto deputātu kārtību. Tai pat laikā cits balsotājs par šo sarakstu izvēlēsies citu kārtību. Rezultātā manas kā vēlētāja intereses Saeimā var neviens nepārstāvēt.
Patreizējā Saeimas vēlēlēšanu kārtība liek balsot nevis par labāko sarakstu un labākajiem cilvēkiem , bet par mazāko ļaunumu.
Tas ir pilnīgā pretrunā ar Satversmi: 6. Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.
Pie pašreizējās vēlēšanu kārtības teorētiski un arī praktiski ir iespējams, ka Saeimā tiek ievēlēts tikai viens vai divi saraksti par kuriem kopā nobalsojuši ne vairāk kā piemēram 30 % vēlētāju. Pārējo 70 % vēlētāju balsis saņems šie(is) saraksti(s). Secinājumus katrs var izdarīt pats, izejot no politiskajām simpātijām.
Tāpēc, manuprāt ir nepieciešams atteikties no 5% barjeras. Šī viedokļa kritiķi apgalvo, ka tas padarīšot Saeimu vēl mazāk lemtspējīgu pārāk daudzo sīkpartiju klātbūtnes dēļ.
No tā varētu izvairīties ar šādiem mehānismiem.
Ieviešot tautas vēlēta prezidentu, kuram būtu tiesības atlaist Saeimu, ja tā nespēj 1.mēneša laikā pēc ievēlēšanas izveidot valdību.
Deputātu ieinteresētību ātrāk vienoties varētu panākt nosakot, ka par Saeimas deputātu var būt tikai divus termiņus pēc kārtas.
Pats balsošu un aicinu arī visus pārējos Latvijas pilsoņus balsot nevis par mazāko ļaunumu, bet par savām un Latvijas interesēm.
trešdiena, 2009. gada 2. decembris
Kooperēsimies, nevis pametīsim Latviju!
To visvairāk varētu attiecināt uz tiem 90 tūkstošiem ekonomiski aktīvo lauku saimniecību, kuru apsaimniekojamā zemes platība nepārsniedz 10 ha.
Pārsvarā tie ir vecāku gadu gājumu zemnieki, kuri neko daudz nezina ne par LOSPu, ne par Zemnieku Saeimu, valstī lielākajām lauksaimnieku interešu pārstāvētājām un aizstāvētājām. Lielākā daļu informācijas šie lauksaimnieki iegūst no televīzijas un avīzēm. Taču tās nesniedz vispusīgu ainu par lauksaimniekus interesējošām lietām, jo katrs mēdijs pārstāv kāda ekonomiska vai politiska spēka intereses.
Daudzās lauku saimniecībās valda neziņa un pesimisms. To īpašnieki bieži vien nav informēti par jau esošajiem veiksmīgi darbojošiem kooperatīviem, kādu Latvijā jau ir pietiekoši daudz – to skaits jau pārsniedz 60.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot daudzi naturālo saimniecību pārstāvji.
Atslēgas vārdi zemnieku pārticībai ir - izdevīga savas produkcijas realizācija. Ar retiem izņēmumiem ne tikai mazajām, bet arī lielajām saimniecībām tas nav iespējams, jo visi tirdzniecības tīkli un veikali ar retiem izņēmumiem pieder nevis lauksaimnieku kooperācijai, bet privātiem „investoriem”, kurus interesē lētāk iepirkt un dārgāk pārdot lauksaimnieku saražoto produkciju. Zemnieku peļņa viņus neinteresē, jo atvērtais globālais tirgus, ļaus gan tirgotājiem, gan pārstrādātājiem iepirkt vajadzīgo preci ārvalstīs.
Šovasar biju Stokholmā un kārtējo reizi pārliecinājos, ka Zviedrijas zemniekiem nav jārisina tādas problēmas par savas produkcijas noietu kā latviešu zemniekam. Visa lauksaimnieku produkcija tiek realizēta zviedru zemnieku kooperācijai piederošos veikalu tīklos. Pēdējos gadus nav arī dzirdēts par kaut kādiem zviedru zemnieku protestiem. Zviedrijā visa ražošanas ķēdīte pieder lauksaimniekiem, sākot ar pašu lauksaimniecisko ražošanu, pārstrādājot to kooperatīviem piederošajās ražotnēs un tirgojot tiem piederošā veikalu tīklā. Arī apdrošināšana un daļa banku pakārtoti pieder lauksaimniekiem.
Kā panākt šādu lauksaimnieku „paradīzi” arī Latvijā?
Par statūtsabiedrībām un lielsaimniecībām uztraucās esošās lauksaimnieku organizācijas. Viņu darbība galvenokārt ir vērsta uz lielāku maksājumu panākšanu no Latvijas un ES un protams arī daudzo birokrātisko šķēršļu novākšana. Taču pastāv diezgan liela plaisa saimniekošanas līmenī starp dažādām saimniecībām. Un tam noteicošais nav saimniecību lielums, bet galvenokārt tīri subjektīvi apsvērumi.
Tātad kas trūkst ne visai veiksmīgi saimniekojošiem lauksaimniekiem?
Pirmkārt - jaunas idejas un cerība.
Otrkārt - uzņēmība, neatlaidība un pacietība.
Treškārt - savstarpējs godīgums, solidaritāte.
Bez šīm lietām kooperēšanās nav iespējama, jo vienmēr atradīsies kāds „gudrinieks”, kas savu preci pārdos uzpircējam naktstirgū nevis savam kooperatīvam. Šī īstermiņa domāšana, un ne tikai bijušā ministra M.Rozes vaina ir tā, ka Latvijā nav savas cukurrūpniecības.
Līdzigi notikumi norisinājās arī pēc piena kombinātu un gaļas kombinātu privatizācijas. Sākumā daudzos no šiem uzņēmumiem kontrolpakete piederēja zemniekiem vai viņu veidotiem kooperatīviem. Tagad atgūt pazaudēto ir daudz grūtāk, bet ne neiespējami.
Tāpēc aicinu visus lauksaimniekus, gan lielus, gan mazus vērsties esošajās lauksaimnieku sabiedriskajās un kooperatīvajās organīzācijās un nākt ar saviem priekšlikumiem, lai beidzot lauksaimnieki tiktu pie sev piederoša lielveikalu tīkla.
Konkrēts darbs pie tā jau ir sācies. Ar tā sākumu Jūs variet iepazīties šeit: http://koop2.blogspot.com/
Pārsvarā tie ir vecāku gadu gājumu zemnieki, kuri neko daudz nezina ne par LOSPu, ne par Zemnieku Saeimu, valstī lielākajām lauksaimnieku interešu pārstāvētājām un aizstāvētājām. Lielākā daļu informācijas šie lauksaimnieki iegūst no televīzijas un avīzēm. Taču tās nesniedz vispusīgu ainu par lauksaimniekus interesējošām lietām, jo katrs mēdijs pārstāv kāda ekonomiska vai politiska spēka intereses.
Daudzās lauku saimniecībās valda neziņa un pesimisms. To īpašnieki bieži vien nav informēti par jau esošajiem veiksmīgi darbojošiem kooperatīviem, kādu Latvijā jau ir pietiekoši daudz – to skaits jau pārsniedz 60.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot daudzi naturālo saimniecību pārstāvji.
Atslēgas vārdi zemnieku pārticībai ir - izdevīga savas produkcijas realizācija. Ar retiem izņēmumiem ne tikai mazajām, bet arī lielajām saimniecībām tas nav iespējams, jo visi tirdzniecības tīkli un veikali ar retiem izņēmumiem pieder nevis lauksaimnieku kooperācijai, bet privātiem „investoriem”, kurus interesē lētāk iepirkt un dārgāk pārdot lauksaimnieku saražoto produkciju. Zemnieku peļņa viņus neinteresē, jo atvērtais globālais tirgus, ļaus gan tirgotājiem, gan pārstrādātājiem iepirkt vajadzīgo preci ārvalstīs.
Šovasar biju Stokholmā un kārtējo reizi pārliecinājos, ka Zviedrijas zemniekiem nav jārisina tādas problēmas par savas produkcijas noietu kā latviešu zemniekam. Visa lauksaimnieku produkcija tiek realizēta zviedru zemnieku kooperācijai piederošos veikalu tīklos. Pēdējos gadus nav arī dzirdēts par kaut kādiem zviedru zemnieku protestiem. Zviedrijā visa ražošanas ķēdīte pieder lauksaimniekiem, sākot ar pašu lauksaimniecisko ražošanu, pārstrādājot to kooperatīviem piederošajās ražotnēs un tirgojot tiem piederošā veikalu tīklā. Arī apdrošināšana un daļa banku pakārtoti pieder lauksaimniekiem.
Kā panākt šādu lauksaimnieku „paradīzi” arī Latvijā?
Par statūtsabiedrībām un lielsaimniecībām uztraucās esošās lauksaimnieku organizācijas. Viņu darbība galvenokārt ir vērsta uz lielāku maksājumu panākšanu no Latvijas un ES un protams arī daudzo birokrātisko šķēršļu novākšana. Taču pastāv diezgan liela plaisa saimniekošanas līmenī starp dažādām saimniecībām. Un tam noteicošais nav saimniecību lielums, bet galvenokārt tīri subjektīvi apsvērumi.
Tātad kas trūkst ne visai veiksmīgi saimniekojošiem lauksaimniekiem?
Pirmkārt - jaunas idejas un cerība.
Otrkārt - uzņēmība, neatlaidība un pacietība.
Treškārt - savstarpējs godīgums, solidaritāte.
Bez šīm lietām kooperēšanās nav iespējama, jo vienmēr atradīsies kāds „gudrinieks”, kas savu preci pārdos uzpircējam naktstirgū nevis savam kooperatīvam. Šī īstermiņa domāšana, un ne tikai bijušā ministra M.Rozes vaina ir tā, ka Latvijā nav savas cukurrūpniecības.
Līdzigi notikumi norisinājās arī pēc piena kombinātu un gaļas kombinātu privatizācijas. Sākumā daudzos no šiem uzņēmumiem kontrolpakete piederēja zemniekiem vai viņu veidotiem kooperatīviem. Tagad atgūt pazaudēto ir daudz grūtāk, bet ne neiespējami.
Tāpēc aicinu visus lauksaimniekus, gan lielus, gan mazus vērsties esošajās lauksaimnieku sabiedriskajās un kooperatīvajās organīzācijās un nākt ar saviem priekšlikumiem, lai beidzot lauksaimnieki tiktu pie sev piederoša lielveikalu tīkla.
Konkrēts darbs pie tā jau ir sācies. Ar tā sākumu Jūs variet iepazīties šeit: http://koop2.blogspot.com/
trešdiena, 2009. gada 3. jūnijs
Ja Ivars Godmanis ticētu Dievam,
tad, manuprāt, Latvijas likteņi pēdējās divās desmitgadēs būtu iegrozījušies pavisam savādāk.
Neapšaubāmi I.Godmanis ir gudrs un ļoti enerģisks cilvēks. Taču paceļas jautājums, kam šī harizmātiskā cilvēka gudrība un enerģija līdz šim ir kalpojusi. Pašam I.Godmanim un viņa atbalstītājiem neapšaubāmi liksies, ka tā ir kalpojusi tikai un vienīgi Latvijai un latviešu tautai.
Taču pārējie pirmo I.Godmaņa valdīšanas laiku atceras ar šoka terapiju, kas izpaudās superinflācijā, prihvatizācijā un visa vecā noardīšanā. Reizē ar brežņevlaiku „sociālisma” ūdeni no silītes tika izliets arī bērns: Lielie valsts rūpniecības uzņēmumi tika izlaupīti, kapos tika zagti krāsainie metāli, naudas maiņa tika uzticēta šaubīgiem biznesmeņiem, tika izsaimniekoti G-24 kredīti. Godmaņa un viņa atbalstītāju kredo bija: Tirgus visu sakārtos!
Diemžēl I.Godmanis neuzklausīja tos cilvēkus, kas aicināja plānot valsts attīstību un neaizmirst par no valsts budžeta atkarīgām lietām - izglītību, zinātni, medicīnu, taisnīgu pensiju sistēmu un citiem sociālās sistēmas elementiem.
Pēc I.Godmaņa nākošie valsts vadītāji pabeidza šoka terapiju un šodien jau mums jārēķinās ar maksas izglītību un medicīnu. Neticu, ka Baltijas ceļā stāvošie tautieši sapņoja par to, lai viņu bērni būtu spiesti pamest savu Dzimteni labākas dzīves meklējumos visā plašajā pasaulē. Taču tāda diemžēl ir realitāte.
Otrā I.Godmaņa atnākšana pēc 18 gadiem notika jau izveidota oligarhu kapitālisma iekārtas apstākļos. Saeima un Valdība tikai izpildīja šo cilvēku lēmumus. Pāri tam visam vēl Briseles diktāts. I.Godmanis izmisīgi centās šo sarežģīto sistēmu vadīt, reizēm līdz pat sīkumiem iedziļinoties savu ministru darbā.
Divi lielie naudas mijēji bija nonākuši dižķibelē: Viņu bankai ievajadzējās valsts palīdzību. Ivariņš protams saviem draudziņiem neatteica un ieplūdināja šai bankā vairākus simtus miljonus latu. Protams, ka abi žuļiki saglabāja gan visus savus īpašumus, gan arī pietiekoši daudz naudiņas savā bijušajā bankā, lai ikmēnesi saņemtu „godīgi nopelnītos” 200 000 Ls.
Jauno Latvijas saimnieku SVF un valdības nespējas dēļ I.Godmanim nācās savu amatu pamest. Tagad jau ekspremjers I.Godmanis mēģina sniegt „gudrus” padomus jaunajai valdībai.
Taču visos šajos divdesmit gados kopš I.Godmanis ir politiskajā apritē viņam ne reizi nav ienācis prātā pašam paprasīt padomu kādam, kas neapšaubāmi ir par viņu vismaz miljons reizes gudrāks – Dievam.
Tad I.Godmanis savā darbībā būtu vadījies pēc kristīgām pamatvērtībām: Ticības Dievam, cilvēka dzīvībai, cieņai, brīvībai, vienlīdzībai, solidaritātei, taisnīgumam un darbam.
Diemžēl I.Godmanim ir citas autoritātes, ne uz dievišķo autoritāti balstītas, kas viņu un reizē ar to visu Latviju ir novedušas pie morālā relatīvisma un līdz ar to pie sabiedrības stabilititātes zuduma, kad taisnība ir vien tam, kam lielāks spēks un vara.
Aivars Punka, Mežotnē
Neapšaubāmi I.Godmanis ir gudrs un ļoti enerģisks cilvēks. Taču paceļas jautājums, kam šī harizmātiskā cilvēka gudrība un enerģija līdz šim ir kalpojusi. Pašam I.Godmanim un viņa atbalstītājiem neapšaubāmi liksies, ka tā ir kalpojusi tikai un vienīgi Latvijai un latviešu tautai.
Taču pārējie pirmo I.Godmaņa valdīšanas laiku atceras ar šoka terapiju, kas izpaudās superinflācijā, prihvatizācijā un visa vecā noardīšanā. Reizē ar brežņevlaiku „sociālisma” ūdeni no silītes tika izliets arī bērns: Lielie valsts rūpniecības uzņēmumi tika izlaupīti, kapos tika zagti krāsainie metāli, naudas maiņa tika uzticēta šaubīgiem biznesmeņiem, tika izsaimniekoti G-24 kredīti. Godmaņa un viņa atbalstītāju kredo bija: Tirgus visu sakārtos!
Diemžēl I.Godmanis neuzklausīja tos cilvēkus, kas aicināja plānot valsts attīstību un neaizmirst par no valsts budžeta atkarīgām lietām - izglītību, zinātni, medicīnu, taisnīgu pensiju sistēmu un citiem sociālās sistēmas elementiem.
Pēc I.Godmaņa nākošie valsts vadītāji pabeidza šoka terapiju un šodien jau mums jārēķinās ar maksas izglītību un medicīnu. Neticu, ka Baltijas ceļā stāvošie tautieši sapņoja par to, lai viņu bērni būtu spiesti pamest savu Dzimteni labākas dzīves meklējumos visā plašajā pasaulē. Taču tāda diemžēl ir realitāte.
Otrā I.Godmaņa atnākšana pēc 18 gadiem notika jau izveidota oligarhu kapitālisma iekārtas apstākļos. Saeima un Valdība tikai izpildīja šo cilvēku lēmumus. Pāri tam visam vēl Briseles diktāts. I.Godmanis izmisīgi centās šo sarežģīto sistēmu vadīt, reizēm līdz pat sīkumiem iedziļinoties savu ministru darbā.
Divi lielie naudas mijēji bija nonākuši dižķibelē: Viņu bankai ievajadzējās valsts palīdzību. Ivariņš protams saviem draudziņiem neatteica un ieplūdināja šai bankā vairākus simtus miljonus latu. Protams, ka abi žuļiki saglabāja gan visus savus īpašumus, gan arī pietiekoši daudz naudiņas savā bijušajā bankā, lai ikmēnesi saņemtu „godīgi nopelnītos” 200 000 Ls.
Jauno Latvijas saimnieku SVF un valdības nespējas dēļ I.Godmanim nācās savu amatu pamest. Tagad jau ekspremjers I.Godmanis mēģina sniegt „gudrus” padomus jaunajai valdībai.
Taču visos šajos divdesmit gados kopš I.Godmanis ir politiskajā apritē viņam ne reizi nav ienācis prātā pašam paprasīt padomu kādam, kas neapšaubāmi ir par viņu vismaz miljons reizes gudrāks – Dievam.
Tad I.Godmanis savā darbībā būtu vadījies pēc kristīgām pamatvērtībām: Ticības Dievam, cilvēka dzīvībai, cieņai, brīvībai, vienlīdzībai, solidaritātei, taisnīgumam un darbam.
Diemžēl I.Godmanim ir citas autoritātes, ne uz dievišķo autoritāti balstītas, kas viņu un reizē ar to visu Latviju ir novedušas pie morālā relatīvisma un līdz ar to pie sabiedrības stabilititātes zuduma, kad taisnība ir vien tam, kam lielāks spēks un vara.
Aivars Punka, Mežotnē
ceturtdiena, 2009. gada 16. aprīlis
Par lauksaimnieku pašpārvaldi Latvijā
Esmu vairākkārtīgi pārliecinājies, ka daudzi mūsu topošā Bauskas novada lauksaimnieki nav pat dzirdējuši par rajona lauksaimnieku apvienības (RLA) pastāvēšanu. Savulaik Līduma klubā notika regulāras lauksaimnieku tikšanās ar dažāda ranga politiķiem un zemkopības ministriem. Tajās piedalījās līdz diviem simtiem zemnieku. Tai pat laikā Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Bauskas novadā vien ir 2980 lauku saimniecību. Esošā Bauskas rajona mērogos vēl krietni vairāk. Tātad lielākas daļas, jo sevišķi, mazo saimniecību intereses RLA netiek pārstāvētas.
Bauskas kā arī daudzu citu RLA biroji tiek uzturēti par Zemkopības ministrijas līdzekļiem. Neapšaubāmi, tas nozīmē to, ka ministrija un tās vadītāji netiks kritizēti, jo kurš gan suns kodīs savam saimniekam. Kā nokļūt pie taisnīgas un visaptverošas lauksaimnieku pašpārvaldes?
Ir tikai viena atbilde: Tā ir vertikālā un horizontālā kooperācija.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot ne tikai naturālo saimniecību pārstāvji, bet arī daudzi lielsaimnieki, kuri Zviedrijas zemnieku kooperācijai piederojošajās bankās ir paņēmuši lielus kredītus savu saimniecību modernizācijai. Un tad pēkšņi izrādās, ka nevienam nav vajadzīgs mūsu piens, graudi, kartupeļi, olas un cita l/s produkcija. Vai mēs vienmēr esam bijuši tik dumji? Nē – to lieliski apliecina pirmskara pieredze, jo sevišķi Kārļa Ulmaņa Latvijas sociālisma laiks.
Ap 1939.gadu Latvijā bija ap 300 lauku kredītsabiedrības ar kopējo biedru skaitu 140 tūkstoši biedru. 200 patērētāju biedrībās sastāvēja 40 tūkstoši biedru. 240 piensaimnieku biedrības apvienoja 20 tūkstošus piensaimniekus. 500 lauku savstarpējās apdrošināšanās biedrības sastāvēja 200 tūkstoši biedru. Vēl bija virkne cita veida kooperatīvo veidojumu – mājturības, lauksaimnieku, meliorācijas, izglītības u.c.
Ar visu to var iepazīties lieliskajā Jāņa Kučinska darbā KOOPERĀCIJAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ UN PASAULĒ (vēsture, filozofija, teorija, perspektīvākie attīstības virzieni) 2004. gads http://www.aisbergs.lv/?p=6542 . Jāatzīmē, ka pastarpināti zemniekiem toreiz piederēja arī Rīgas centrāltirgus. Šodien uz to pretendē gan Artūra Maltas nodibinātā Lauksaimniecības kamera, gan Ivara Strautiņa „Turība”.
Ja zemnieku sabiedriskā darbība kļūs politiski neitrāla un neatkarīga, tad ir visas cerības atgūt lauksaimnieku valdījumā ne tikai Rīgas centrāltirgu, bet arī gatavu Turības veikalu ķēdi. Nākošam solim ir jābūt savas „banku” sistēmas izveidei nodibinot visos 109 novados krājaizdevu sabiedrības. Kad lauksaimnieku organizācija būs nostiprinājusies, tad varētu dibināt savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē. Tas dotu iespējas ievērojami samazināt KASKO un OCTA izmaksas.
Manuprāt spēcīgu impulsu un, jo sevišķi nomaļajos Latvijas novados dotu novadu pašvaldību daļēji subsidēta lauksaimnieku biedrību izveide. Kā to realizēt?
Ar vietējo novada domju (Pašvaldību savienības) un politisko partiju līdzdalību panākt tādas izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes obligāti būtu vienas no lauksaimnieku biedrību dibinātājām. Topošie domnieki varētu šīs izmaiņas ierakstīt savās priekšvēlēšanu programmās vēl pirms Saeima tās pieņemtu likumdošanas kārtībā.
Panākt izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes, maksātu biedru naudas lauksaimnieku biedrībās kā noteikta % (10 – 20) atskaitījumu no zemes nodokļa par zemi. Atskaitījuma % lielumu noteikt ar MK izstrādātiem normatīviem. Lai pašvaldībām nesamazinātos nodokļu ieņēmumi priekš citām vajadzībām varētu par šādu pat % daļu palielināt zemes nodokli. Pirms likumdošanas izmaiņām silti rekomendējošs raksturs.
Izstrādāt novada lauksaimnieku biedrību un reģiona apvienību paraugstatūtus un panākt to apstiprināšanu Ministru Kabinetā.
Popularizēt kooperācijas un pašpārvaldes priekšrocības plašās tautas masās.
Pēc biedrību, apvienību nodibināšanās un pārreģistrācijas vairāk kā 2/3 Latvijas novados un visos reģionos sasaukt Vislatvijas lauksaimnieku kongresu un nodibināt Latvijas Lauksaimnieku Federāciju (LLF).
Ar likumdošanu vajadzētu ierobežot maksimālo zemes platību lielumu vienam zemniekam. Nelaiķis profesors Artūrs Boruks http://zizma.blogs.lv/2006/05/02/kam-un-cik-japieder-zemei-latvija ieteica to noteikt 500 ha apmērā līdzīgi kā Vācijā. Pašlaik tādu īpašnieku, kuriem ir vairāk kā 500 ha ir tikai 0,1 % no visiem saimniekiem. Šāda likuma norma nav pretrunā ar ES prasībām, taču varētu veicināt zemes atgriešanos Latvijas pilsoņu rokās.
Pieņemsim, ka vidējais zemes nodoklis ir 5 Ls/ha un novads maksā biedru naudu 10% apmērā no zemes nodokļa. Lauksaimnieki savukārt maksā 0,5 Ls/ha. Pat tad, ja tikai 1/3 daļa Bauskas novada lauksaimnieku iesaistītos biedrībā, pēc vienkāršiem aprēķiniem iegūstam, ka biroja uzturēšanai novada lauksaimnieku biedrība var veltīt 35368 latus. Ja tajā iestāsies gandrīz visi, tad iemaksas sasniegs jau 53053 Ls.
Tās ir ļoti nopietnas naudas summas, kuras var un vajag izmantot lauksaimnieku labā pat pret viena otra cietpaura gribu.Tad lauksaimniekiem pavērsies visas iespējas ar laiku dzīvot tikpat labi kā Zviedrijas zemniekiem.
2009-04-16
Aivars Punka (Mežotne), „Cukurkukurūzas asociācijas” valdes priekšsēdētājs
Bauskas kā arī daudzu citu RLA biroji tiek uzturēti par Zemkopības ministrijas līdzekļiem. Neapšaubāmi, tas nozīmē to, ka ministrija un tās vadītāji netiks kritizēti, jo kurš gan suns kodīs savam saimniekam. Kā nokļūt pie taisnīgas un visaptverošas lauksaimnieku pašpārvaldes?
Ir tikai viena atbilde: Tā ir vertikālā un horizontālā kooperācija.
Kooperācijas teorētiķis Šarls Žids ir teicis, ka “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticibas māte”. Šo kooperācijas ābeces patiesību nezina un neizprot ne tikai naturālo saimniecību pārstāvji, bet arī daudzi lielsaimnieki, kuri Zviedrijas zemnieku kooperācijai piederojošajās bankās ir paņēmuši lielus kredītus savu saimniecību modernizācijai. Un tad pēkšņi izrādās, ka nevienam nav vajadzīgs mūsu piens, graudi, kartupeļi, olas un cita l/s produkcija. Vai mēs vienmēr esam bijuši tik dumji? Nē – to lieliski apliecina pirmskara pieredze, jo sevišķi Kārļa Ulmaņa Latvijas sociālisma laiks.
Ap 1939.gadu Latvijā bija ap 300 lauku kredītsabiedrības ar kopējo biedru skaitu 140 tūkstoši biedru. 200 patērētāju biedrībās sastāvēja 40 tūkstoši biedru. 240 piensaimnieku biedrības apvienoja 20 tūkstošus piensaimniekus. 500 lauku savstarpējās apdrošināšanās biedrības sastāvēja 200 tūkstoši biedru. Vēl bija virkne cita veida kooperatīvo veidojumu – mājturības, lauksaimnieku, meliorācijas, izglītības u.c.
Ar visu to var iepazīties lieliskajā Jāņa Kučinska darbā KOOPERĀCIJAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ UN PASAULĒ (vēsture, filozofija, teorija, perspektīvākie attīstības virzieni) 2004. gads http://www.aisbergs.lv/?p=6542 . Jāatzīmē, ka pastarpināti zemniekiem toreiz piederēja arī Rīgas centrāltirgus. Šodien uz to pretendē gan Artūra Maltas nodibinātā Lauksaimniecības kamera, gan Ivara Strautiņa „Turība”.
Ja zemnieku sabiedriskā darbība kļūs politiski neitrāla un neatkarīga, tad ir visas cerības atgūt lauksaimnieku valdījumā ne tikai Rīgas centrāltirgu, bet arī gatavu Turības veikalu ķēdi. Nākošam solim ir jābūt savas „banku” sistēmas izveidei nodibinot visos 109 novados krājaizdevu sabiedrības. Kad lauksaimnieku organizācija būs nostiprinājusies, tad varētu dibināt savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Latgalē. Tas dotu iespējas ievērojami samazināt KASKO un OCTA izmaksas.
Manuprāt spēcīgu impulsu un, jo sevišķi nomaļajos Latvijas novados dotu novadu pašvaldību daļēji subsidēta lauksaimnieku biedrību izveide. Kā to realizēt?
Ar vietējo novada domju (Pašvaldību savienības) un politisko partiju līdzdalību panākt tādas izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes obligāti būtu vienas no lauksaimnieku biedrību dibinātājām. Topošie domnieki varētu šīs izmaiņas ierakstīt savās priekšvēlēšanu programmās vēl pirms Saeima tās pieņemtu likumdošanas kārtībā.
Panākt izmaiņas likumdošanā, lai novadu domes, maksātu biedru naudas lauksaimnieku biedrībās kā noteikta % (10 – 20) atskaitījumu no zemes nodokļa par zemi. Atskaitījuma % lielumu noteikt ar MK izstrādātiem normatīviem. Lai pašvaldībām nesamazinātos nodokļu ieņēmumi priekš citām vajadzībām varētu par šādu pat % daļu palielināt zemes nodokli. Pirms likumdošanas izmaiņām silti rekomendējošs raksturs.
Izstrādāt novada lauksaimnieku biedrību un reģiona apvienību paraugstatūtus un panākt to apstiprināšanu Ministru Kabinetā.
Popularizēt kooperācijas un pašpārvaldes priekšrocības plašās tautas masās.
Pēc biedrību, apvienību nodibināšanās un pārreģistrācijas vairāk kā 2/3 Latvijas novados un visos reģionos sasaukt Vislatvijas lauksaimnieku kongresu un nodibināt Latvijas Lauksaimnieku Federāciju (LLF).
Ar likumdošanu vajadzētu ierobežot maksimālo zemes platību lielumu vienam zemniekam. Nelaiķis profesors Artūrs Boruks http://zizma.blogs.lv/2006/05/02/kam-un-cik-japieder-zemei-latvija ieteica to noteikt 500 ha apmērā līdzīgi kā Vācijā. Pašlaik tādu īpašnieku, kuriem ir vairāk kā 500 ha ir tikai 0,1 % no visiem saimniekiem. Šāda likuma norma nav pretrunā ar ES prasībām, taču varētu veicināt zemes atgriešanos Latvijas pilsoņu rokās.
Pieņemsim, ka vidējais zemes nodoklis ir 5 Ls/ha un novads maksā biedru naudu 10% apmērā no zemes nodokļa. Lauksaimnieki savukārt maksā 0,5 Ls/ha. Pat tad, ja tikai 1/3 daļa Bauskas novada lauksaimnieku iesaistītos biedrībā, pēc vienkāršiem aprēķiniem iegūstam, ka biroja uzturēšanai novada lauksaimnieku biedrība var veltīt 35368 latus. Ja tajā iestāsies gandrīz visi, tad iemaksas sasniegs jau 53053 Ls.
Tās ir ļoti nopietnas naudas summas, kuras var un vajag izmantot lauksaimnieku labā pat pret viena otra cietpaura gribu.Tad lauksaimniekiem pavērsies visas iespējas ar laiku dzīvot tikpat labi kā Zviedrijas zemniekiem.
2009-04-16
Aivars Punka (Mežotne), „Cukurkukurūzas asociācijas” valdes priekšsēdētājs
Abonēt:
Ziņas (Atom)